Rīgas domē Irina Lando uzstājās ar referātu par mūdienu virzieniem izglītībā un skāra ne visai patīkamas tēmas. Kā mēs zinām, ASV un Lielbritānija, bet pēc tam arī citas valstis sāka izjust funkcionālā analfabētisma sekas.
Daudzi jauni cilvēki, neraugoties uz to, ka ir beiguši skolu, pazīst visus burtus, nespēj saprast izlasīto. Runa nav par viegliem tekstiem, bet par sarežģītu literatūru un fundamentālām mācību grāmatām, kur nepieciešams noteikts intelektuālās attīstības līmenis.
Protams, daudzi no mums ir ievērojuši, ka vārds „students” vairs neskan lepni, un ne tik bieži auditorijā var redzēt gudras acis. Visbiežāk studenti maksas augstskolās mācās nemācīties, bet sarunāt ar pasniedzēju, kas ir jādara, lai nokārtotu eksāmenu. Tādējādi, piemēram, ja pasniedzējs atsakās pieņemt studenta ieskaiti vai eksāmenu maksas augstskolā, viņš nereti dzird, ka tādā gadījumā students nesīs savu naudu uz kaimiņu augstskolu. Vai cits piemērs – students saka, ka uz lekcijām neies, bet tā vietā uzrakstīs referātu.
Tirgus attiecības ietekmē ne tikai augstāko izglītību. Izglītošana vairs neorientējas uz tiem, kam pietiek smadzeņu, lai mācītos, bet uz tiem, kas var samaksāt. Konkursi augstskolās vairs nav smadzeņu konkursi, bet biežāk tie ir vecāku maku konkursi.
Tāda pieeja rada augstskolas izglītības vērtības samazināšanos. Ja Eiropas valstis jau ir saskārušās ar sekām, kas notiek ar jaunatni, ja izglītošanas laikā skolā viņi neiemācās mācīties, un netiek izveidoti domāšanai nepieciešamie procesi – tas ir, kritiska domāšana, prasme saprast, uztvert, analizēt un pielietot iegūtās zināšanas, tad mēs tikai tagad darba tirgū redzam tādas tuvredzības sekas izglītības sfērā.
Izglītošana ir process, kas attīsta intelektu. Un Eiropas valstis tagad ir saskārušās ar intelektuālās nevienlīdzības problēmu. Maigā izglītības sistēma, kur neviens nekam neliek neko darīt ir novedusi pie tā, ka lielākā daļa izglītojamo vairs paši nevar piespiest sevi saprast sarežģītus tekstus, domāt, lasīt.
Saskaroties ar jebkuru jaunu materiālu, ko izglītojamais nespēj saprast un uzreiz iegaumēt, vienkāršāk ir pateikt: „Bet man tas neinteresē”. Ļevs Vigodskis, pasaules līmeņa zinātnieks, uz kuru pastāvīgi atsaucas atzītas autoritātes, īpaši pasvītroja, ka prasme attīstīt savu interesi par neinteresantām lietām parāda cilvēka prāta attīstības līmeni.
Katram no mums ir par ko padomāt, kad mēs dzirdam, ka mūsu bērni nevar piespiest sevi izdarīt kārtējo piepūli, lai liktu smadzenēm ko saprast. Vai piekrītat, ka mūsdienu jaunatnei, apgalvojums „iešu atpūtīšos, grāmatu palasīšu” izklausās bezjēdzīgi. „Kā tas ir? Es nesapratu, tu atpūtīsies vai lasīsi?” Daudziem cilvēkiem lasīšana ir kļuvusi par grūtu darbu, bet izlasītā saprašana – tā jau ir cita atsevišķa tēma.
Jebkuras valsts interesēs ir domāt par nākotni, bet nākotne ir atkarīga no tiem, kas spēs strādāt un dot savu ieguldījumu savas valsts ekonomikā. Laiks ieviest jaunas intensīvas mācīšanas metodikas izglītības procesā. Par to savas uzstāšanās laikā runāja Irina Lando, vadības sfēras zinātņu doktore, licencēta Mācību centra Lando® direktore un dibinātāja.
