Tiesa, ir nesāpīgāks veids – efektīvs psiholoģisks treniņš, kas palīdzēs izveidot ne tikai jaunus uzvedības modeļus, bet arī izprast sevi, saprast, no kurienes rodas nevēlamas reakcijas. Vienu no treniņiem vada psihologs, pasaku terapeits, Lando skolas pasniedzējs. Treniņa nosaukums „Brīnumu valdnieks”, un tas notiek vairāku dienu rotaļspēlesveidā. Tā ir adaptēta gan bērniem, sākot no trīs-četriem gadiem, gan arī pieaugušiem cilvēkiem.

 

 

Tiesa, ir nesāpīgāks veids – efektīvs psiholoģisks treniņš, kas palīdzēs izveidot ne tikai jaunus uzvedības modeļus, bet arī izprast sevi, saprast, no kurienes rodas nevēlamas reakcijas.

Vienu no treniņiem vada psihologs, pasaku terapeits, Lando skolas pasniedzējs. Treniņa nosaukums „Brīnumu valdnieks”, un tas notiek vairāku dienu rotaļspēlesveidā. Tā ir adaptēta gan bērniem, sākot no trīs-četriem gadiem, gan arī pieaugušiem cilvēkiem.

Brīnumu valdnieks

Brīnumu valdnieksir galda spēle. Uz kartona galda spēles laukuma uzzīmēts grūtais ceļš uz uzvaru – vara pār visiem pasaules brīnumiem. Šo ceļu var iziet, izmetot kubiņu, un atbilstoši izkritušajam skaitlim, virzāoties pa ceļa rūtiņām. Protams, ne visas rūtiņas ir vienādas – ir „labas”, kas spēlētājam dod priekšrocības, ir arī „sliktas”, kas ceļotāju „atmet” atpakaļ. Var spēlēt divatā, bet interesantāk – grupā.
Sākot spēli, dalībnieki nokļūst aizraujošā pasakā. Viņiem jābūt atjautīgiem, jāfantazē, jāpalīdz vienam otram, jāizdara izvēle, jāizdzīvo daudz aizraujošu piedzīvojumu un dramatisku momentu. Apbrīnojamā veidā parasti uzvar tie, kas to ir pelnījuši. Sešās treniņa dienās absolūti visi kaut ko maina sevī, savā attieksmē pret apkārtējiem, tiek vaļā no negatīviem uzstādījumiem, kas traucē dzīvot veiksmīgi.

- Protams, galvenais nav sižets un kubiņa mehāniska mētāšana. Nejaušības elements palīdz katram dalībniekam nokļūt sarežģītās pasaku, bet patiesībā reālās dzīves situācijās. Rotaļspēles forma ļauj psiholoģiski atslābināties, atslēgt smadzeņu kontroli un reaģēt ar cilvēkam tipiskām reakcijām.

Drosmes ceļš

Dzīvē draudzība, savstarpēja palīdzība, prasme darboties komandā cilvēkam nodrošina emocionālo komfortu. Bet, lai tevi mīlētu un saprastu, pašam jāmācās mīlēt un saprast citus.

Pirmajā posmā spēles dalībnieki, pārvarot visus iespējamos šķēršļus, iepazīst viens otru, mācās darboties saliedēti un iet palīgā viens otram. Piemēram, lai pārvarētu bezdibeni, katram jāizdomā pārcelšanās trīs burvju un trīs reālus paņēmienus. Ja burvju paņēmienu skaits praktiski nav ierobežots, tad reālo paņēmienu nav tik daudz, bet atkārtoties nedrīkst. Tāpēc tos, kas vieni no pirmajiem nepaspēja izdomāt pārcelšanās ceļa paņēmienus, glābj komanda. Pie tam glābēji motivē savu lēmumu, nosaucot biedru stiprās un vajās puses: tāpēc ka viņš ir labsirdīgs, tāpēc ka viņš ir jautrs, tāpēc ka uz viņu var paļauties (stiprās puses) vai, tāpēc ka viņš uztrauksies (vājā puse). Kāds atdod savu pārcelšanās ceļa paņēmienu tam, kas to nespēj izdomāt, vai visa komanda pēc vadītāja ieteikuma veic vienotu rituālu – piemēram, katrs katram uzsmaida vai katrs katram paspiež roku. Lai kā tas arī būtu, gala rezultātā visa komanda pārvar šķērsli. Līdz pirmā posma beigām nonāk nevis spēlētāju grupiņa, bet izveidojies kolektīvs. Pēc tam visi nokļūst burvju pilsētā.

- Šajā posmā dalībnieki mācās saredzēt personību citos, apzinās, ka kopā iet uz priekšu ir jautrāk un vieglāk nekā vienatnē. Ļoti svarīgi, lai lēmumu – vai glābt atpalikušo, katrs pieņemtu pilnīgi brīvprātīgi.

Meistaru pilsēta

Vissekmīgākā karjera ir cilvēkiem, kam ir labas profesionālās iemaņas, un kas prot sevi sekmīgi pasniegt. Dzīvē cilvēkiem ne vienmēr piemīt šo divu īpašību kombinācija.  
Spēles dalībnieki apmeklē amatnieku pilsētu, kur dzīvo audēji, spoguļu meistari, gleznotāji, galdnieki, dārznieki, pavāri, kas taisa daudz lielisku burvju lietu. Spēlētāju uzdevums – palīdzēt amatniekiem pilnveidot viņu produkciju. Katrs izdomā un zīmē zīmējumu, veido no papīra, plastilīna vai dzejā attēlo savu burvju priekšmetu. Pie tam, sākumā dalībnieki strādā individuāli, pēc tam - grupās pa divi, pa trīs. Bieži var vērot tādu ainu – viens strādā, otrs šajā laikā stāsta visādus stāstus. Bet kad „jāpārdod”, jāprezentē izstrādājumu, tas, kurš gandrīz neko nedarīja, iedvesmojoši stāsta par preces priekšrocībām, ieviestajiem uzlabojumiem, neapstrīdamām priekšrocībām. Bet darītājs it kā paliek malā.

- Protams, ir pieļaujama arī tāda lomu sadale – katram ir savs talants. Bet labāk, lai darba mīlestība un menedžmenta talants būtu vienā cilvēkā. Tāpēc, analizējot situāciju, cenšamies „reklamētāju” pieslēgt konkrētam darbam, bet „darba darītājam”– liek veidot reklāmas kampaņu. Atkarībā no nopelniem katram dalībniekam piešķiram noteiktu bonusu-„panākumu” skaitu, kas noderēs turpmākajā spēlē. Tā veidojas motivācija.

Vienīgā iespēja

Kas var būt žēlāk par garām palaisto izdevību? Mēs visi esam stipri pēc notikušā, pēc tam nereti žēlojamies: kā es palaidu garām tādu izdevību, kāpēc neizlēmu par tādu rīcību, kāpēc uzreiz nereaģēju? Nožēlojam kļūdas un turpinām kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Kad līdz spēles beigām paliek tikai dažas rūtiņas, dalībniekam var izkrist rūtiņa „izdevība”, kas ļauj uzreiz kļūt par Brīnumu valdnieku, visus uzvarēt, saņemt skaistu diplomu atmiņai. Liekas, reta veiksme. Lai to izmantotu, spēlētājam tikai skaļi jāpasaka par savu nodomu izmantot šo iespēju. Te notiek negaidītais. Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie nereti apmulst, sajūtot, ka ir necienīgi saņemt vinnestu, domājot, vai nepiešķirt uzvaru citam, pēc viņi domām labākam spēles dalībniekam.

- Problēma – pēc tādas pašas nepareizās shēmas cilvēks darbosies arī reālajā dzīvē, reizi pēc reizes palaižot garām savas iespējas. Un, otrādi, spēlē, apzinoties līdzīgas uzvedības neproduktivitāti, iemācīsies ķert savu veiksmi, dzīvē, jau instinktu līmenī, nepalaist garām likteņa pasniegto laimīgo gadījumu. Ļoti svarīgi saprast, ka tā ir VIENĪGĀ iespēja, tāpēc ka vēlāk, iespējams, būs cita spēle, bet ŠĪ jau nebūs nekad.

Spēles fināla posmā ir arī cita rūtiņa, kas arī dod tiesības uzvarēt. Bet šoreiz jau uz citu spēles dalībnieku rēķina, apzināti atbīdot visu komandu tālu projām. Kam vajadzīga tāda uzvara? Potenciāliem ciniskiem karjeristiem? Kāda ir šīs negodīgās uzvaras cena? Draudzības, uzticības zaudēšana, obstrukcija.

- Par laimi, treniņu laikā nebija neviena dalībnieka, kas uzstātu uz tādu uzvaru. Apspriežot un apdomājot visas sekas, cilvēks, kas sākumā paziņoja, ka grib uzvarēt par katru cenu, atteicās no tik apšaubāmiem panākumiem. Tādejādi spēles dalībnieki saņem arī „poti” pret negodīgumu.

Atbildība

Atbildība ir īpašība, kuru ir grūti pārvērtēt, vai tas ir darbā, vai ģimenē. Diemžēl tās ļoti trūkst mūsdienu pasaulē.

Kad viens no dalībniekiem nokļūst uz lauciņā „bankrots”, kur „sadeg” visi uzkrātie punkti, draugi parasti izrāda gatavību palīdzēt. To atļauj ar vienu noteikumu – būs jādara viss, ko pieprasa spēles vadītājs. Kad lēmums pieņemts – paziņo noteikumus – mainīties vietām ar bankrotējušo. Glābējam jāpieņem šo noteikumu un jāapzinās, ka upuris bija apzināts, ka tas ir tikai viņa lēmums.

- Ļoti svarīgi, lai tam, kurš pieteicās palīdzēt, nepaliktu vilšanās, aizvainojuma sajūtas, nožēlas. Prasme atdot, atlaist ir ļoti vērtīga psiholoģiska iemaņa.

Ceļa izvēle

Ģimene veido dzīves vērtību orientāciju. Lai gan bērns to vēl neapzinās, tas vienmēr izpaužas izvēles momentos.

Spēlē ir punkts „Izvēles akmens”, kur dalībnieki izvēlas savu ceļu– „Laime”, „Bagātība (nauda)” un „Tur, nezinu kur”. Laimi izvēlas bērni, kas jūtas nelaimīgi, un bērni, precīzi – otrādi, kas jūtas laimīgi, un vēlas arī turpmāk atrasties šajā komforta stāvoklī. Ar ceļu „Bagātība” viss ir sarežģītāk. Izvēloties naudu, bērns pauž nabadzības baiļu pazīmes. Pie tam viņš var būt no labvēlīgas ģimenes. Bet vecāku bailes pazaudēt sasniegto labklājības līmeni, nedrošība par rītdienu jau ir laidusi savas saknes bērna apziņā. Kā var būt veiksmīgs un nodrošināts cilvēks ar negatīviem uzstādījumiem, kas domā nevis par to, kā kļūt bagātam, bet gan par to, kā nekļūt nabadzīgam?

- Tas, no kā tu visvairāk baidies, parasti arī notiek. Patiesībā, nauda nevar būt mērķis, tā ir tikai līdzeklis. Tai ir jābūt tik daudz, lai apmierinātu šodienas vajadzības. Naudu nevajag krāt nebaltai dienai, un nevajag to padarīt par fetišu. Tad vienmēr tās pietiks. Tāpēc, kad bērns prasa daudz dažādu rotaļlietu, nevajag viņam teikt, ka nav naudas un mēs nevaram sev to atļauties. Labāk paskaidrot, ka visu nevar nopirkt, bet vienu rotaļlietu tomēr jānopērk.

Prasme paspēlēt

Uzvarēt vienmēr ir viegli. Iemācīties zaudēt ir ļoti grūti. Daži cilvēki to nevar iemācīties visas dzīves laikā.Tādējādi katrs zaudējums rada stresu, spēku izsīkumu, aizvainojumu, tas atņem cilvēka dzīvības spēkus. Zaudēt arī jāmācās. Vislabāk to var izdarīt rotaļspēles situācijā. „Brīnumu valdniekā” ir vairāki punkti, kur noslīpē šīs iemaņas. Daži bērni to apgūst viegli, bet ir arī tādi, kam zaudējuma draudi izraisa apstulbumu. Psihologs un spēles dalībnieki tādiem spēlētājiem pacietīgi un labvēlīgi māca atslābināties, priecāties par uzvarētājiem, kopā svinēt uzvaru.

- Arī vecāki var iemācīt zaudēšanas mākslu. Rotaļājoties ar bērnu, nevajag viņam padoties, baidoties no bērna asarām, baidoties viņu apbēdināt. Lai spēle ir taisnīga, lai bērns priecājas par mammas vai tēta uzvaru. Apsveikt pretinieku ar uzvaru, priecāties par viņa veiksmi – lūk, vienkārša laba garastāvokļa recepte spēles zaudēšanas situācija. Ja spēlēs pastāvīgi padodas bērnam, var izaudzināt mīkstčauli, kas pilnībā nav gatavs dzīvei.

Treniņa „Brīnumu valdnieks” iziešanai nav augšējās vecuma robežas. Tas noteikti ir noderīgs arī vecmāmiņām un vectētiņiem. Bet, jo agrāk tiks izstrādāti pareizie uzvedības modeļi, jo labvēlīgāk veidosies dzīve. To ir gatavi apliecināt visi, kas ir izgājuši treniņu.

Publicēts žurnālā "SKOLA+.ru" (Nr.17.-18.)
Pārpublicēšana tikai ar redakcijas rakstisku atļauju

Raksts ir aizsargāts ar Likumu par autortiesībām un blakustiesībām. Materiālu kopēšana iespējama tikai ar rakstisku atļauju, apstiprinātu ar parakstu un zīmogu.