Daudzi skolēni gaida un nevar sagaidīt vasaras brīvdienas. Tik ļoti gribas beidzot izgulēties un atpūsties. Bet paiet viena nedēļa-otra, un rodas dabisks jautājums: labi, datoru esmu izspēlējies, pie televizora pasēdējis, bet ko tagad darīt?

Daudz zināšanu – daudz skumju?

Profesors Koates no ASV nesen aprakstīja tādu fenomenu kā „informācijas virssvars”. Kā piemēru viņš izmantoja zinātnisko rakstu skaitu, kas tika prezentēti Ņujorkas konferencē „Lai iepazītos vismaz ar daļu no pašiem interesantākajiem 20 000 rakstiem (!), man lasīšanai vajadzētu veltīt vairāk kā sešus mēnešus”.
Daudzi, izlasījuši šo rakstu, nopriecājās, izlēmuši, ja mēs esam tik pārslogoti, var neko nedarīt – vienalga nevar tikt galā ar šo informācijas plūsmu.
Bet atdalīsim jēdzienu „informācijas” un „zināšanas”. Informācijas plūsma pastāvīgi pieaug, tajā pašā laikā zināšanu daudzums, iemaņas un prasmes nepalielinās. Kāpēc?

Sajūti starpību!

Kad informācija kļūst par zināšanam? Kad tu dzirdēji, saprati, pārstrādāji, apguvi un sāki pielietot. Tāpēc ir svarīgi netikt „aiznestam ar informācijas plūsmu”, bet iemācīties izdalīt galveno, saprast, kādas detaļas ir svarīgas, kādas – otršķirīgas. Tas attiecas gan uz darbu ar tekstiem, gan uz to, ko tev stāsta vai skaidro.
Šīs iemaņas nav iedzimtas, tās vajag attīstīt. Diemžēl „funkcionālais analfabētisms” ir aktuāla mūsdienu pasaules problēma. Lielbritānija pirmā sāka celt trauksmi, saskaroties ar problēmu, ka pieauguši cilvēki nevar saprast zāļu lietošanas instrukciju. Tas ir, viņi saprot vārdus, bet nevar sasaistīt kopā to jēgu.
Ieviešot skolās testu sistēmu, gudri pieaugušie nez kāpēc nolēma, ka prasme lasīt burtus un vārdus radīs domāšanas attīstību. Diemžēl vecāki lieliski redz, kas patiesībā notiek ar izglītojamiem. Viņi visi prot lasīt, bet domāt – nē.

Mācāmies domāt

Domāšana attīstās atsevišķi no lasītprasmes, un ar tās attīstību jānodarbojas atsevišķi. Piemēram, uzdodot jautājumus, mācoties „izraut” loģiskās saites un likumsaakrības. Paradokss: šodien visā pasaulē kā bija, tā arī palika miljoni lasītnepratēju sļāņi, tikai viņi vēl burtus pazīst. Tas ir, lasīšana un lasītā saprašana ne vienmēr ir kopā. Tomēr tieši apzināta lasīšana attīsta fantāziju, tēlaino domāšanu paplašina vārdu krājumu, un ļauj izdarīt pāreju no vieglas literatūras lasīšanas uz sarežģītāku, attīstošu.
Tādējādi, piemēram, pasaku par Kukulīti katrs var izlasīt un saprast, bet ar fizikas mācību grāmatu vairs nebūs tik mundri.
Vēl viens moments, kas bieži biedē vecākus, – tā ir tēlainā domāšana un fantāzijas attīstība. Tēlainā domāšana ļauj iztēloties ainu, par ko ir runa stāstā. Ja skolēns var to sev iztēloties, viņš varēs atstāstīt darbību secību tekstā. Tēlainā domāšana būs nepieciešama, lai saprastu stereometrijas uzdevumu (bet jūs ievērojāt, cik daudz bērniem tagad ir problēmas ar ģeometriju?!) Attīstīta tēlainā domāšana ļauj iztēloties lodi ar tajā ievilktu ar plakni pāršķeltu piramīdu. Bet, ja neprot iztēloties sev šo attēlu, tad šis uzdevums tiks uztverts kā „daudzi burti”.
Bet, lūk, attīstīta fantāzija ļauj bērnam pašam uzrakstīt stāstu, sadzejot dzejoli: „Dzīvoja reiz divi brāļi, trīsstūris ar kvadrātu…”
Brt tagad paskatieties un padomājiet, ar ko pārslogoti mūsu bērni – ar lieku informāciju vai zināšanām. Zināšanas reti mēdz būt liekas, jo, lai apgūtu ko jaunu, nepieciešama galvas smadzeņu piepūle, bet jebkura jauna uzdevuma risināšanas laikā smadzenēs parādās jaunas neironu saites, un smadzenes attīstās, sekojoši, cilvēks kļūst gudrāks.

Mēs piedāvājam

Mūsu skola brīvdienās piedāvā bērniem interesantā rotaļspēļu formā apgūt jaunas zināšanas. Mēs vārīsim burvju viru, rūpēsimies par maģiskiem dzīvniekiem, iepazīsimies ar senās pasaules vēsturi, uzņemsim īstu filmu, taisīsim animācijas filmas un, bez šaubām, kļūsim gudrāki. Vasara ir 90 dienas, kuru precīzi pietiek, lai nesekmīgo padarītu par teicamnieku. Tikai jādarbojas. Atpūtu neviens nav atcēlis, vienkārši nedēļu mācāmies, pēc tam - atpūšamies. Un tādējādi katru mēnesi.