«Mans Andrejs bija tik brīnišķīgs bērns! – padalījās ar mani viena mamma. – Dzejoļus iegaumēja pēc pirmās izlasīšanas! Trīs gadu vecumā pats ar klucīšu palīdzību iemācījās visus burtus. Zināja visas krāsas. Dzejoļus varēja skaitīt veselu stundu bez apstājas. Visi paziņas brīnījās. Pasakas viņš interesanti „lasīja”. Vienu reizi viņam izlasi, bet viņš pusi jau ir iegaumējis. Bet kad otro reizi izlasi – jau zina no galvas. Ja es mēģināju kaut kur kaut ko saīsināt, viņš uzreiz mani laboja: „Nē, tur tā nebija!”, un stāstīja man pēc atmiņas, it kā grāmatu lasīja. Es pat brīnījos, kam viņam vispār vajag, lai es lasu, ja jau viņš visas pasakas var izstāstīt no galvas, tikai uz zīmējumiem skatoties!
Spējīgs, bet slinks
«Mans Andrejs bija tik brīnišķīgs bērns! – padalījās ar mani viena mamma. – Dzejoļus iegaumēja pēc pirmās izlasīšanas! Trīs gadu vecumā pats ar klucīšu palīdzību iemācījās visus burtus. Zināja visas krāsas. Dzejoļus varēja skaitīt veselu stundu bez apstājas. Visi paziņas brīnījās. Pasakas viņš interesanti „lasīja”. Vienu reizi viņam izlasi, bet viņš pusi jau ir iegaumējis. Bet kad otro reizi izlasi – jau zina no galvas. Ja es mēģināju kaut kur kaut ko saīsināt, viņš uzreiz mani laboja: „Nē, tur tā nebija!”, un stāstīja man pēc atmiņas, it kā grāmatu lasīja. Es pat brīnījos, kam viņam vispār vajag, lai es lasu, ja jau viņš visas pasakas var izstāstīt no galvas, tikai uz zīmējumiem skatoties!
Pēc tam Andrejs sāka iet skolā. Iestājās eksperimentālajā klasē, izturēja konkursu. Visu pats, bez nekādu paziņu palīdzības. Skolotāja sākumā nevarēja vien pārstāt priecāties: viņš taču visu zina, tik attīstīts zēns, uzreiz var redzēt, mājās ar viņu daudz nodarbojas. Bet nesen klases audzinātāja pateica: „Vai nu jūsu Andrejs nāk pie prāta, vai arī tiek pārcelts uz parasto klasi, uz kopējo plūsmu”. Viņš negrib mācīties! Iedomājieties?! Ar viņa spējām!
Pēkšņi viņam visos priekšmetos sekmes nokritās. Bet skolotāji vienā balsī atkārto: „Zēns ir spējīgs, bet slinks”. Un noplāta rokas – nezinām, ko ar viņu darīt. Viņš taču pirmajā klasē bija teicamnieks. Un mācīties viņam nemaz nav grūti. Pat ja viņš pacenstos kaut vai nedaudz, tad viņam visa šī skolas programma būtu uz viena zoba! Bet viņš visu ir pametis… Ko darīt?»
Pēc pirmā acs uzmetiena situācija ir paradoksāla. Bērns pilnīgi noteikti ir apdāvināts no dabas, vecāki viņu mīl no visas sirds, skola – viena no labākajām pilsētā. Andreju interesē, kā viņš pats saka, „daudz kas”. Viņam patīk gan apmeklēt muzejus, gan braukt ekskursijās. Vecāki cenšas ņemt viņu līdzi dažādos braucienos, lai parādītu viņam pasauli. Tad kāpēc viņam tagad, piektajā klasē, sākās skolā problēmas?
Uzaicināju uz sarunu pašu Andreju. Ne pārāk gara auguma zēns, patīkams, ar jauku smaidu. Sākumā Andrejs nedaudz kautrējās: nevarēja saprast, ko pieaugušie no viņa vēlas. Bet diezgan ātri kļuva runīgāks. Puisim izrādījās diezgan aša un asa mēle. (Patiesību sakot, uzvedās viņš nedaudz bezkaunīgi, bet tas jau ir cits stāsts.)
Es palūdzu Andrejam izstāstīt par situāciju, kas viņam izveidojās skolā.
—Tas viss taču ir nieks! Ja es gribēšu, es atkal kļūšu par teicamnieku. Es taču esmu talantīgs! „Spējīgs, bet slinks”, kā saka mūsu skolotāja.
—Bet vai tev patīk mācīties skolā?
—Ga-a-rlaicīgi.
—Bet, pat ja tevi pārcels uz citu skolu, tur tāpat nāksies mācīties…
—Nu, es zinu, mamma teica, bet varbūt, kaut kā… Es iemācīšos un atbildēšu…
—Andrej, tu taču ej uz fakultatīvajām nodarbībām skolā pie tiem pašiem skolotajiem. Kāpēc tu viņos neklausies stundu laikā?
—Nu, katrā nodarbībā viens un tas pats. Ga-a-rlaicīgi!
—Un kas ir interesanti?
—Nu, interesanti, aiziet paspēlēt „game-boy”, tas ir tāds mini-dators, - atdzīvojās Andrejs. – Šausmenes pa teļuku interesanti skatīties. Spēlēt datorspēles. Vēl ir interesanti kaut kur aizbraukt, ceļot. Man patīk ekskursijas. Mūsu skolā tās bieži notiek. Apmeklēt muzejus. Enciklopēdijas mēdz būt ļoti interesantas. Un vēl daudz kas cits!
No formālās loģikas viedokļa tā ir absurda, bet, diemžēl, tajā pat laikā patiesa no praktiskās psiholoģijas viedokļa lieta: cilvēka spējas nepieder pie viņa neizsīkstošiem resursiem. Un pat vairāk, dažos gadījumos spilgti izteiktas bērna spējas var izdarīt viņam „lāča pakalpojumu”. Un šeit neiet runa par ģēnijiem, kuri dzīvo it kā citā pasaulē. Autora praksē bija gadījumi, kad bērniem 7-10 gadu vecumā bija fenomenāli attīstīta redzes vai dzirdes atmiņa. Piemēram, septiņgadīgā Alise vienā acumirklī varēja iegaumēt grāmatā ieraudzīto dzejoli. Astoņgadīgais Vitālijs momentā iegaumēja vārdu pareizrakstību angļu valodā, un, uzlūkojot vārdu vienu reizi, var atkārtot tā rakstību pa burtiem apgrieztā secībā. Bet desmitgadīgais Aleksejs varēja gandrīz vārds vārdā atkārtot skolotāja skaidrojumu, ko viņš dzirdēja mācību stundas laikā. Tas ir dabiski, ka šādi bērni mācībās ir pieraduši paļauties tieši uz atmiņu. Tas ļoti labi palīdz sākumskolā, grūtības parādās, kad ir jāpāriet pie atsevišķajiem mācību priekšmetiem. Izrādās, lieliski visu iegaumējot, tiešā nozīmē - bez jebkādām grūtībām iemācoties no galvas, mūsu mazais fenomens tā arī nav iemācījies domāt, analizēt, izdalīt galveno no izlasītā. Tas ir, tā arī nav iemācījies izzināt jauno. Un ļoti daudzas lietas no vienkārši iegaumētajām viņam ir jāiemācās no jauna. Ļoti daudziem šis process kļūst sāpīgs, ja gan pats „fenomens”, gan viņa vecāki jau ir pieraduši pie viegli sasniegtajiem panākumiem.
Kaut ko līdzīgu mēdz piedzīvot arī bagāto vecāku talantīgie bērni. Šeit visbiežāk var novērot „mūžīgā prinča” sindromu. Bērnam, kuram tik tikko parādās pirmie panākumi zīmēšanā uzreiz tiek nodrošināti labākie skolotāji un dārgu otu komplekti. Vai arī, sākot nodarboties ar mākslas vingrošanu, bērns uzreiz iegūst savā rīcībā veselu garderobi ar greznajiem vingrošanas kostīmiem. Šādi bērni vienkārši nezina, ko vēl var vēlēties, kad tajā pašā laikā citi bērni raujas melnās miesās, lai nopelnītu medaļu, lai pēc tās iegūšanas viņi varētu palūgt vecākiem to, par ko jau sen bija sapņojuši. Bērni, kuri saņem visu uzreiz pēc pirmā lūguma, vienkārši neprot cīnīties un panākt savu, tāpēc bieži vien, pat būdami no dabas ļoti talantīgi, paliek otrajā plānā.
Bet atgriezīsimies pie Andreja. Viņa mamma, maigi izsakoties, ne pārāk pareizi izvērtē situāciju. Interese par mācībām viņas dēlam pazuda ne vienā mirklī. Pirmajā klasē skolotāja sākuma viņu ļoti slavēja, bet pēc tam viņas runās sāka parādīties šādas notis: „Andrejs ir tik attīstīts bērns! Lai ko es pajautāju – visu laiku stiepj roku, grib atbildēt. Bet es taču nevaru ļaut viņam atbildēt katrā stundā, man izņemot viņu ir vēl 20 bērni klasē”.
Pats Andrejs atceras, ka jau otrajā klasē viņam bija daudz interesantāk spēlēties ar bērniem starpbrīžos, nekā sēdēt nodarbībās. Visu programmu viņš zināja un varēja viegli atbildēt uz skolotāja jautājumu, ja vien gribētu. Pakāpeniski viņš pierada mācību stundas laikā domāt par kaut ko savu, skatoties ārā pa logu. Viņš taču vienalga atbildēs pareizi, ja viņu izsauks atbildēt. Un tā bērnam palika nenostiprināta galvenā iemaņa – veidot stabilas izzinošas intereses, tas nozīmē, ka viņš vienkārši neprot mācīties.
Gulnara Gariste:
Ja jums ir spējīgs bērns – tas ir brīnišķīgi, bet nevajag viņu par to slavēt un censties no bērnības iestāstīt, ka viņš ir apdāvināts. Bērnam ir jāizskaidro, ka talants un spējas – tas ir ļoti labi, bet tie ir nepārtraukti jāattīsta un jāpilnveido. Vecākiem ir nepieciešams izveidot bērnam stabilu izzinošu procesu, t.i. parādīt, ka pat jau izņemtajā mācību vielā var atrast kaut ko jaunu, interesantu. Un vēl ļoti būtiski izieto materiālu ne tikai iegaumēt, bet arī izanalizēt, lai varētu izdalīt galveno domu.
Tieši šīs zināšanas arī kļūs par bāzi tālākajam mācību procesam.
Noskaidrot, kurš ir vainīgs dotajā situācijā jau ir par vēlu, kā arī bezjēdzīgi. Skolā pastāv viena programma visiem skolniekiem. Skolotājs nevar veltīt visu laiku tikai vienam bērnam, pat ja šis bērns ir ļoti apdāvināts. Toties vecāki uzskata, ka, ja jau bērnam ir tik daudz dots no dzimšanas, un ja viņš bērnībā bija vislabākais, tad tā tas arī turpināsies mūžīgi. Bet ar šādu „rezervi” viegli var mācīties sākumskolā, bet līdz piektajai klasei bērnam ir jābūt jauna materiāla apgūšanas iemaņām.
Lando® – Ātras iegaumēšanas skola
Izglītības un zinātnes ministrijas licence nr. 3360800220
Ātrlasīšana, ātra iegaumēšana, valodu mācīšana, zīmēšana, oratora māksla, psiholoģija
Rīga, A. Čaka iela 83/85 (atsevišķa savrupmāja pagalmā)
tālr. +371 67273009; mob. tālr. +371 29433553; fakss +371 67273010
RAKSTĪT VĒSTULI
WWW.LANDO.LV
www.skolaplus.lv – raksti vecākiem
www.poni.lv – materiāli nodarbībām ar bērniem
www.oratorika.lv – Oratora mākslas akadēmija. Oratora mākslas kursi Rīgā.
Strādājam no 1999. gada. Mēs piedalījāmies 10 Eiropas projektos. Tikai pēdējā projekta ietvaros mācībās piedalījās 2652 cilvēki no Latvijas Republikas 21 rajona.
Grāmatu sērija "Viena klase - par vienu dienu"® - Ir izdotas 16 grāmatas.
Attēlā – mūsu ofiss Rīgā.
NOFORMĒT PIETEIKUMU
