Ātrlasīšana (ātrā lasīšana), ātrā iegaumēšana pieagušajiem
Ja no rīta Tev gribas iet uz darbu, bet vakarā – gribas atgriezties mājās, tad Tu esi laimes luteklis.
Vai no vaļasprieka, no aizraušanās vai iztaisīt biznesu? Irina Lando riskēja, un šķiet, ka viņai ir izdevies.
Atmiņas trenēšana – tā ir mana aizraušanās
Ātrlasīšana (ātrā lasīšana), ātrā iegaumēšana pieagušajiem
Ja no rīta Tev gribas iet uz darbu, bet vakarā – gribas atgriezties mājās, tad Tu esi laimes luteklis.
Vai no vaļasprieka, no aizraušanās vai iztaisīt biznesu? Irina Lando riskēja, un šķiet, ka viņai ir izdevies.
Dosjē: Irina Lando ir ātrās iegaumēšanas skolas dibinātāja, unikāla ātrlasīšanas kursa pasniedzēja, autore starptautiskajam PHARE projektam izstrādātai metodikai, kā ātri iegaumēt vārdus svešā valodā, vairāk nekā divu desmitu zinātnisku publikāciju autore. Aizstāvēšanai gatava doktora disertācija.
Kā dzima programma bērniem
Mani draugi palūdza palīdzēt viņu bērnam ātri iegaumēt locījumus. Kolēģes meitiņai Ļenočkai (10 gadi) vienā vakarā bija jāiemācās trīsdesmit angļu vārdi, būs kontroldarbs. Meitene raud: “Es nespēšu!” Vecāki zvana man – palīdzi, lūdzu! Nu, mēs paspēlējāmies, kādu stundiņu pazīmējām – un dabūjām 9 balles... Tā radās ideja izstrādāt speciālu programmu bērniem, lai viņiem nevajadzētu tērēt daudz spēku, lai iegaumētu un iezubrītu. Programmas galvenā ideja ir praksē realizēt intensīvas mācības un izklaides pasākumus. Tā arī dzima mūsu Ātrlasīšana (ātrā lasīšana)“Burvestību un brīnumdarīšanas skola”, kur bērniem māca ne vien ātri lasīt un iegaumēt, demonstrējot apķērības brīnumus un fenomenālu atmiņu. Vislieliskākais ir tas, ka pie tam mainās viņu iekšējā pasaule, viņi sāk uztvert apkārtējo labvēlīgi un atklāti, pauž draudzīgu solidaritāti, ir iejūtīgi attiecībās ar tuviniekiem, viņiem rodas slieksme pēc grāmatām, pēc jaunrades... Piemēram, topošajam brīnumdarim mājās ir jādarina brīnumnūjiņa. To nevar nopirkt – tā ir jādarina pašam savām rokām. Pie tam nedrīkst lauzt zaru dzīvam kokam – tam taču sāpēs. Brīnumnūjiņu darina ne mazāk kā 42 minūtes – bērnam jāieliek tajā viss, kā viņam šobrīd trūkst, - drosme, veiklība, pārliecība par saviem spēkiem, prasme iegaumēt utt. Un, kamēr topošais brīnumdaris iedziļinājies centīgi drāž nūjiņu, viņa apziņā nostiprinās vēlamās iemaņas un īpašības. Te nav nekāda apmāna. Brīnumainais notiek it visur, kur vien tu ieliec dvēseli. Ja tu esi ielicis savas labās domas kādā lietā, tā kļūs par tavu talismanu.
Jūs gaidāt stāstu par panākumus guvušu sievieti, kura veltījusi sevi iemīļotajam darbam un tas, ko viņa dara, ir pieprasīts; viņa ir laimīga ģimenē, viņai ir laba ģimene un lieliski bērni?
Tieši tā. Taču svarīgs ir ne tik daudz rezultāts, cik tas, kā tas viss tapis. Nevienam neko nedod tāpat vien. Tā bija arī ar mani. Piemēram, divas maģistratūras, jaunas zināšanas un pieredze, ko es tagad sekmīgi pielietoju, man tiešām ir. Bet līdz tam veda ceļš 4 gadu garumā ar ikvakara nodarbībām universitātē, kurp es steidzos pēc darba.
Man šķiet, ka es esmu mācījusies vienmēr. Kad man bija trīs gadi, tuvinieki sāka nodarboties ar mani. Man ir ļoti talantīga ģimene – un mani bērni ir inteliģences pārstāvji ceturtajā paaudzē. Vienam no maniem vectētiņiem ir daudz patentu uz dažādiem izgudrojumiem Latvijas Zinātņu akadēmijai. Otrs ir pazīstams un Latvijā populārs rakstnieks. Izdotas daudzas viņa grāmatas, viņš pat tika rakstījis tekstus Arkādijam Raikinam. Mana māte ir pazīstama ķīmiķe. Krustmāte – augstas klases programmētāja. Mani nekad nespieda neko darīt, nemēģināja orientēt uz to, lai es noteikti būtu vislabākā. Gluži vienkārši katrs no maniem tuviniekiem centās dot man to, ko viņš zināja. Turklāt viņi prata to darīt tā, ka nodarbības pārvērtās par aizraujošu rotaļu.
Vai varat iedomāties: kad man bija pieci gadi, māte izskaidroja man molekulas uzbūvi, bet sešu gadu vecumā es biju apguvusi visu matemātikas programmu līdz piektajai klasei. Kā? Man stāstīja pasakas. Ar bildēm. Piemēram, par divu paralēlu taišņu krustošanos ar trešo paralēlu taisni. Vai atceraties rasējumu? Man stāstīja par koku, kurš uzkritis uz dzelzceļa sliedēm. Vai – kā dalīt uz pusēm: vārna sēdēja priedē, un viņai gribējās zināt, cik augsta ir šī priede. Un ja nu šī priede būtu izaugusi tikpat augsta, tikai zem zemes? Mazam bērnam tas ir interesanti, un tad nav grūti iegaumēt.
Cik daudzi bērni mokās ar reizināšanas tabulu! Bet patiesībā to taču ir tik viegli paskaidrot. Tā ir brīnumaina tabula: izvēlies jebkuru kvadrātiņu, ar pirkstiem savieno to uz vienu un uz otro pusi. Figūras iekšpusē būs tieši tik daudz kvadrātiņu, cik tur rakstīts. Pieaugušie to sauc par reizināšanas tabulas ģeometrisko jēgu. Bet bērniem vispirms liek iezubrīt tabulu, lai gan ar matemātiku tam nav nekā kopēja. Bet ja nu pamēģinātu mazuļiem paskaidrot, ka ir smagi skaitļi un ir viegli skaitļi? Vai arī izmantot šādu skaitāmpantiņu: «Семь лет бабка деда била, Умножай на семь – любила, Сколько с бабкой прожил дед, Ровно … лет». Ja būsi kļūdījies ar kvadrātiņu, skaitlis 56 nedos vajadzīgo atskaņu. Bērni ļoti ātri pierod, kur kurais skaitlis atrodas. Un iegaumē to uz visiem laikiem.
Sarežģītu vielu vienmēr ir iespējams izskaidrot vienkārši. Bērnībā man neienāca ne prātā, ka citiem skaidro kaut kā citādi. Reiz bērnudārzā man uzdeva jautājumu: “No kā ir darināta šī bļodiņa?” Es atbildēju: “No dzelzs. Bet dzelzs – no atomiem”. Visi sāka smieties, bet es to patiesi zināju, man tas jau sen bija izskaidrots.
Tagad es domāju, ka tiktāl bērnu tomēr nevajag pārslogot ar zināšanām. Visam savs laiks. Man skolā no sākuma nebija interesanti, es visu laiku gaidīju, kad tur sāks izskaidrot tāpat, kā mājās. Tāpēc sestajā klasē, kad nāca daudz jaunu jēdzienu, es absolūti atradinājos mācīties, un togad man klājās grūti. Un tagad, kad pie mums uz mūsu skolu atved ģeniālus bērnus, es skatos uz viņiem un saprotu, ka viņiem nāksies atrasties pieaugušo sabiedrībā – bērni no tādiem vairās. Es atceros, ka man pašai negribējās būt “pārlieku” gudrai. Tomēr dažas lietas ir jāmāca kopš bērnības. Piemēram, ātri lasīt. Vispopulārākā programma mūsu skolā ir ātrlasīšana mazajiem. Tā ir paredzēta 6 dienām un šie termiņi ir saskaņoti ar Behtereva galvas smadzeņu institūtu. Kāpēc bērniem ātrlasīšana? Tāpēc, lai sagatavotu mājas uzdevumus, izlasītu vajadzīgos paragrāfus – paši zināt, cik sarežģīta tagad ir skolu programma. Amerikāņi jau sen noskaidrojuši, ka lasīšanas ātrums ir tieši proporcionāls sekmībai. Sekmība, savukārt, tieši proporcionāla izglītotībai.
Tās zināšanas, kuras tu iegūsti bērnībā, ir īpaši vērtīgas. Reizēm bērni nodarbībās man vaicā: “Bet no kurienes Jūs to zināt?” Zinu, tāpēc ka bērnībā pirms gulētiešanas man lasīja priekšā nevis pasakas, bet žurnālu “Jaunais naturālists”. Un es vēl šobaltdien atceros, ka pingvīni var izturēt mīnus 80 grādu temperatūru, bet žirafes sirds sver 11 kilogramus.
“Smadzenēm ir parocīgāk strādāt ātri”
Mūsu centrā ir kā bērnu grupas, tā arī grupas pieaugušajiem. Pieejas un pasniegšanas tehnikas ir pilnīgi dažādas. Vispopulārākie kursi (man pašai tie ļoti patīk) – vārdu svešā valodā ātra iegaumēšana un ātrlasīšanas kurss. Bez liekas kautrības var teikt: tā ir superspēju attīstīšana. Galvenais: tu vairs nekad nevarēsi aizmirst, kā to dara, nevarēsi zaudēt šo prasmi. Būtībā, mēs, cilvēki, esam ļoti “lēni”, mēs neizmantojam mūsu smadzeņu iespējas, neliekam tām strādāt par 100%. Bet smadzenēm ir parocīgāk strādāt ātri. Reiz es atgādināju bērniem, ar kādu ātrumu viņi lasīja pirms 5 dienām, kad sākās nodarbības. Viņi brīnījās: “Tas taču ir tik neērti! Mēs nevaram lasīt tik lēni!” Būtu jūs redzējuši tās meitenītes acis, kura stundas laikā bija izlasījusi grāmatu: “Cik pateicīga Jums es esmu, ka Jūs ļāvāt man to izjust un saprast!”
Ikreiz pirms tam, kad jāiziet auditorijas priekšā, es sev saku: “Tas būs labākais trenings manā mūžā!” Un ikreiz es izlieku visus savus spēkus - pilnībā un līdz galam. Man nepietiek, ja kāds teiks: “Nebija slikti”. Tas ir par maz, vajag, lai būtu – super!
Es mēdzu atkārtot: “Nevis tici, ka tu vari ātri, bet gan zini, ka tu vari ātri!” – un priecājos, ka pēc mūsu kursu apmeklēšanas ceļas cilvēka pašvērtējums. Viņi sāk ticēt sev, sāk ticēt, ka neiespējamais – ir iespējams. Un ļoti daudzu karjeras līkne sāk tiekties uz augšu. Nereti es no avīžu slejām uzzinu par savu audzēkņu panākumiem. Un cilvēka vecumam te nav nekādas nozīmes.
Proti pats – iemāci arī citam
Ka velti tērēt laiku – tā ir nepieļaujama greznība, to es asi izjutu pēc pirmā kursa beigšanas Latvijas universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, kur bez jebkādām problēmām biju iestājusies tūlīt pēc skolas beigšanas. Ļoti ātri es sapratu: tas nav priekš manis. Gribēju pāriet uz vadības fakultāti. Noskaidrojas, ka starpību priekšmetos (sakrita vienīgi augstākā matemātika) ir jānoliek mazāk kā mēneša laikā, citādi pazaudēšu veselu gadu. Vajadzēja – un es noliku. Bet kopš trešā kursa visus eksāmenus liku pirms termiņa, un tas man nesagādāja nekādas grūtības. Atcerējos, kā mani tika mācījuši bērnībā, un sapratu: ja ir motivācija, var strādāt pēc konkrētām shēmām un iegūt rezultātu. Vajadzīgas svešvalodas? Ātri vien iemācījos angļu valodu un vācu valodu – iegaumēju 250 vārdus dienā.
Pēc institūta beigšanas es strādāju par sekretāri, tad – par analītiķi, pēc tam pati, bez jebkādiem “sakariem” iekārtojos darbā “Parex” bankas informācijas dienestā. Tur es uzreiz iegaumēju visu 960 iekšējo tālruņu numurus un kam tie pieder. Ne jau tāpēc, ka kādam tas būtu bijis vajadzīgs. Gluži vienkārši, man tā bija ērti, parocīgi. Manā galvā dzima kaut kādas shēmas, kuras, kad tas bija vajadzīgs, pārtapa zinātniskās metodikās. Visu es izdomāju pati. Šīs zināšanas un spēja saglabāt atmiņā jebkura kontrakta detaļas lieti noderēja, kad es strādāju par Aizkraukles bankas mārketinga direktori. Daudz ko no tā, ko tajos gados nācās izdomāt labākai iegaumēšanai, tagad izmantoju treningos. Piemēram, dienas darba plāna iegaumēšanu vai vārdu un uzvārdu iegaumēšanu.
Kad pārgāju strādāt “Lattelekomā” – par stratēģiskās attīstības vadītāju, pirmajā dienā man stādīja priekšā darbiniekus, nosaucot vārdā, uzvārdā un pēc amata. Būtu jūs redzējuši klātesošo acis, kad es sacīju: “Piedodiet, pirmos divdesmit es iegaumēju, bet ‑ vai tagad nevarētu drusku lēnāk, citādi es nepagūstu”.
It visur – universitātē, darbā – man lūdza: “Iemāci, kā tu to dari!” Vēlāk sāka pienākt piedāvājumi: “Lūdzu, novadiet, mums kursu!” Un es vadīju treningus – pēc izjūtas, bez jebkādām programmām. Tad es pirmo reizi arī iedomājos: “Tas man patīk, no tā es gūstu gandarījumu, šķiet, ka ir laiks pievērsties tam visā nopietnībā!” Tā radās doma izveidot pašai savu skolu.
Bija baisi aiziet no darba. Taču “plusa” un “mīnusa” zīmes jau var salikt jebkādai idejai. Ja jūs pajautātu miljonāram: “Kā jūs nopelnījāt savu pirmo miljonu?”, viņš atbildētu: “Valstī bija jukas, naudas nebija, es nezināju, no kā dzīvot, un nospriedu: kaut kas ir jādara”. Sētnieks uz jautājumu: “Kāpēc jūs nekļuvāt par miljonāru?” var atbildēt tieši tāpat, izņemot pēdējo frāzi.
Īpaši mani interesēja ātrlasīšanas kurss, jo tur ir liktas lietā ļoti lielas cilvēka organisma rezerves. Kādā no starptautiskajām konferencēm es iepazinos ar Jeļenu Šugaleju – Sanktpēterburgas Moderno psihotehnoloģiju centra direktori. Viņa uzaicināja mani pie sevis. Tolaik es jau biju precējusies, man bija divi bērni. Vīrs saprata mani un atlaida mācīties. Ceturtajā nodarbībā Jeļena man sacīja: “Es vēlos, lai jūs vadītu šo kursu kopīgi ar mani”. Es saņēmu ātrlasīšanas trenera sertifikātu. Bijušās PSRS teritorijā tāds sertifikāts ir tikai trim cilvēkiem, manējam ir pirmais numurs. Man ir tiesības mācīt pēc Jeļenas Šugalejas, slavenā psihologa Iļjina audzēknes, autorprogrammas.
Tolaik es jau 12 gadus vadīju treningus, taču, saskārusies ar to, ka manas metodikas sāk izmantot citi, reģistrēju autortiesības un atklāju pati savu skolu. Tobrīd man jau bija 27 zinātniskās publikācijas, biju beigusi divas maģistratūras. Ir gatava doktora disertācija. Reģistrējot skolu, vissarežģītākais izrādījās – izskaidrot ierēdņiem, kāda ir manas idejas būtība. Nācās skaidrot gandrīz vai uz pirkstiem. Bet nosaukumu man pateica priekšā patentu birojā: “Ar tādu uzvārdu – un vēl gudrot!” Tā arī dzima LANDO Ātrās iegaumēšanas skola.
Skatīties nevis vienam uz otru, bet gan vienā virzienā
Kā pie tik piesātinātas dzīves man ir izdevies iziet pie vīra un dzemdēt divus bērnus? Tā bija mīlestība no pirmā skatiena, tomēr mēs vēl ļoti ilgi domājām. Es gribēju iziet pie vīra tikai vienreiz mūžā. Arī vīrs bija tādās pašās domās. Vajadzēja paiet laikam, lai rastos sapratne: ir jāskatās nevis vienam uz otru, bet gan vienā virzienā. Mīlestība – tas ir pats svarīgākais, bez šīm jūtām es nebūtu izgājusi pie vīra, taču mīlestība nevar pastāvēt bez cieņas. Cilvēkam jābūt interesantam kā personībai. Savulaik man bija grūti iedomāties, ka desmit gadus es katru dienu redzēšu cilvēku un pie tam nezaudēšu interesi par viņu. Bet tagad es esmu par savu vīru pat vēl labākās domās nekā tad, kad precējos ar viņu. Un katru vakaru mājās mums ir par ko runāt. Nevis apspriest darba problēmas, bet tieši – runāt. Katrs savu darbu atstāj aiz mājas sliekšņa. Mums ir lieliski bērni. Dēlam – 8 gadi, meitiņai – 4 gadiņi.
Mani allaž ir interesējis, ko esmu vērta es pati. Es netiku sapņojusi par bagātu vīru, kurš atrisinātu visas manas problēmas un pieliktu punktu man kā personībai, kā tas nereti notiek. Esmu ļoti pateicīga vīram par to, ka viņš deva man iespēju taisīt karjeru, par ticību man. Viņš nekad nav izturējies pret manām nodarbēm vienkārši iecietīgi, allaž ir atbalstījis: “Tu varēsi!” Es nekad neesmu mocījusies ar zemu pašvērtējumu, tomēr tā latiņa, līdz kādai vīrs mani pacēla manis pašas acīs... Un vēl kas: es nekad nespētu strādāt tikai naudas dēļ vien. Trūkst intereses. Tas ir principiāli. Man vajag, lai es mīlētu savu darbu.
Ir izdevies savākt lielisku domubiedru un līdzgaitnieku komandu: es varu no rīta piezvanīt un pateikt, ka manis šodien nebūs, un diena aizritēs tā, it kā es būtu atradusies mūsu birojā bez izkustēšanās. Maniem līdzstrādniekiem acis mirdz, viņi ir pārpilni ar jaunām idejām un nāk ar tām pie manis. Cilvēkiem ir ļoti svarīgi, kā pret tiem izturas. Mūsu birojā visas puķes uzzied krāšņiem ziediem –pat tās, kuras nemaz nav ziedētājas. Te viss aug, viss ir dzīvs, un cilvēkiem patīk nākt uz šejieni.
Kad es sāku veidot savu biznesu, pats galvenais man tomēr bija un palika ģimene. Un ja, nedod die’s, būtu jāizvēlas viens no diviem, es izvēlētos ģimeni. Vispār gluži vienkārši ir jāiemācās organizēt dzīvi tā, lai tev pietiktu laika visam. Vienmēr starp treningiem ir iespējams atrast laiku, lai sagaidītu dēlu pēc nodarbībām, pasēdētu ar viņu kafejnīcā vai paskrietu skrituļslidas. Ja dēlam ticis sarežģīts mājas uzdevums, es cenšos atbrīvoties paagrāk, lai palīdzētu viņam. Mūsu skolā dzīvo trusis, un mani bērni bieži nāk pie viņa ciemos. Dzīvē nav nekā neiespējama. Galvenais ir pareizi iedalīt laiku un savus dvēseles spēkus. Un mīlēt savu darbu. Cik patiesi vārdi: “Ja no rīta tev gribas iet uz darbu, bet vakarā – gribas atgriezties mājās, tad tu esi laimes luteklis”. Kāpēc dzīvot un mocīties? Izmaini kaut ko vai mainies pats.
Tas, ko es daru, ko mācu cilvēkiem, nebūt nav unikāls. Tas viss ir pastāvējis jau pirms daudziem gadiem un pastāv tagad. Vienkārši es adaptēju to, ko savulaik atklājuši jau senie grieķi, adaptēju tā, kā man vajadzīgs. Visas metodikas es veidoju pati. Reizēm tas izraisa cilvēkos agresivitāti. Vai tā būtu skaudība? Var jau būt. Tādos gadījumos man allaž gribas sacīt: “Bet kas liedz jums? Dariet taču!”
Es esmu enerģisks cilvēks. Jūs teiksit, ka tas nu gan nekādi nesaderas ar manu kaislību uz izšūšanu krustdūrieniem un gludizšuvumā? Gluži vienkārši, man tas patīk, varu izšūt un vienlaikus nodarboties ar bērnu. Man patīk arī gatavot ēst. Kad es to visu pagūstu? Ēst es taisu ļoti ātri (smejas). Droši vien “ātri” – tas ir mans dzīves stils. Dēls reiz teica: “Mammu, tu esi malacis, ka esi tik mērķtiecīga”. Es biju ļoti izbrīnīta, dzirdēdama to no maza zēna lūpām. Reiz man vaicāja: “Jūsu bērni, pats par sevi saprotams, ir ģeniāli?” Un es atbildēju: “Paldies Dievam, ka tā nav”. Viņi ir parasti bērni. Un ja viņi kaut ko nezina, es vienmēr varu viņiem palīdzēt.
Ja saduros ar kāda cilvēka agresivitāti vai jūtu, ka viņš mani nepieņem, allaž saku sev, ka Dievs nebūtu tērējis laiku, lai radītu nekam nederīgu, nevienam nevajadzīgu radību. Tātad pat, mūsuprāt, vissliktākajā cilvēkā “kaut kas” tomēr ir. Nav tukšu cilvēku, vienkārši, lai atklātos, dažam labam ir vajadzīgs daudz vairāk laika. Es nevaru ne iedomāties, ka iespējams strādāt, nemīlot savu darbu. Jebkura sapņa piepildījums – tas ir reāls un grūts darbs. Kad mani paziņas sāk žēloties: “Vienam viss, bet citam – nekā!”, es viņiem saku: “Ko jūs darījāt pagājušajā sestdienā? Braucāt uz šašlikiem! Bet es vadīju treningu. Un pēc darba jūs steidzaties uz mājām un ierīkojaties uz dīvāna. Bet es eju uz sporta zāli”. Nekas netiek dots par velti. Jā, ne vienmēr es zinu, kā, bet zinu, ka tik un tā izdarīšu. Un visiem saku: “Vari? Spēj? Dari!”
Man allaž ir paveicies ar cilvēkiem – visu laiku uztrāpos uz tādiem, kas mīl savu darbu. Pat ja ļoti nogurstu, noteikti atrodu laiku sporta nodarbībām. Mīlestību uz sporta zāli man uzdāvināja trenere Valentīna Kalniņa – lieliska sieviete. Un nu jau ilgus gadus es trīs reizes nedēļā tur saņemu enerģijas lādiņu.
Visi mēs esam dzīvi cilvēki. Atgadās, ka gribas apsēsties un izraudāties. Un lai kāds tevi pažēlotu. Dabiski, arī ar mani tā atgadās. Tomēr es sev pat vienatā neļauju būt sliktā omā. Jo citādi tas izraisa ķēdes reakciju. Radi sev noskaņojumu, un esi tāda, kādai tev gribas būt! Piebildīšu, ka sporta nodarbības nav savienojamas ar sliktu garastāvokli. Mēs bieži vien treningos izmantojam nesavienojamu uzvedību, piemēram, ātrlasīšanas kursa laikā “spiežam” cilvēkus smaidīt. Pirmajā dienā es jautāju: “Vai bija grūti lasīt pa jaunam?” Nē, atbild, grūtāk bija smaidīt. Diemžēl mēs bieži vien dodam priekšroku dzīvei mums uzspiestos “rāmjos”. Zupa jāēd karsta. Mājās nevajag staigāt uzvalkā. Bet kāpēc? Dariet, kā jums patīk. Manam dēlam iegribēsies apēst desas šķēlīti ar ievārījumu? Nu, lai ēd! Es, gluži dabiski, brīdināšu viņu par iespējamajām sekām, bet tālāk – izvēle pieder viņam. Es vispār cenšos neuzspiest savu viedokli. Vārdi “Ej un izdari! Mudīgi!” nav no mana leksikona. Es cenšos darīt tā, lai bērni izlemtu paši. Mana četrgadīgā meitiņa katru rītu ģērbdamās, lai dotos uz bērnudārzu, pati izvēlas drēbes un matu lentes. Aug maza sieviete, un labāk jau tagad, bērnībā, dot viņai izvēles iespēju, lai apmierinātu šo vēlmi. Jo citādi vēlāk šī pašrealizēšanās izpaužas kā pīrsings un zaļi mati. Ja viņa uzskata, ka, piemēram, rozā ar oranžu – tas ir skaisti, tad kāpēc bārties, ka tā neģērbjas? Lai jau labāk izspēlējas bērnībā, kļūs pieaugušāka – paraugs allaž acupriekšā – gan jau iemācīsies.
Mūsu skolā ir speciāls vingrinājums: es mācu... teikt komplimentus. Nevienam, pat bērniem, ar pirmo reizi neizdodas to izdarīt dabiski, nesamāksloti. Un es allaž saku: “Kas tur grūts? Vai tad grūti ir priecāties par dzīvi?” Ceturtajā nodarbību dienā smaidīt sāk visi.
Lando® – Ātras iegaumēšanas skola
Izglītības un zinātnes ministrijas licence nr. 3360800220
Ātrlasīšana, ātra iegaumēšana, valodu mācīšana, zīmēšana, oratora māksla, psiholoģija
Rīga, A. Čaka iela 83/85 (atsevišķa savrupmāja pagalmā)
tālr. +371 67273009; mob. tālr. +371 29433553; fakss +371 67273010
RAKSTĪT VĒSTULI
WWW.LANDO.LV
www.skolaplus.lv – raksti vecākiem
www.poni.lv – materiāli nodarbībām ar bērniem
www.oratorika.lv – Oratora mākslas akadēmija. Oratora mākslas kursi Rīgā.
Strādājam no 1999. gada. Mēs piedalījāmies 10 Eiropas projektos. Tikai pēdējā projekta ietvaros mācībās piedalījās 2652 cilvēki no Latvijas Republikas 21 rajona.
Grāmatu sērija "Viena klase - par vienu dienu"® - Ir izdotas 16 grāmatas.
Attēlā – mūsu ofiss Rīgā.
NOFORMĒT PIETEIKUMU
