Licencēts mācību centrs LANDO. LR IZM Lic. Nr. 3360800220

Adrese: Rīga, A. Čaka iela 83/85 Tāl.: +371 67273009, +371 29433553

Mājās un skolā… Ko es nekā nevarēju saprast, kāpēc man mājās tik aizraujoši skaidro mācību vielu, bet nez kāpēc skolā mācīties nemaz nav interesanti. Manā ģimenē pieaugušajiem nekad nebija slinkums nodarboties ar mani vai manu māsu, bet ģimenes sastāvs bija diezgan savdabīgs: mamma – pazīstama ķīmiķe, tētis līdztekus pamatprofesijai bija kaislīgs KVN spēlētājs, viens vectēvs bija rakstnieks, otrs – matemātiķis. Viņš man stāstīja par šo zinātni aizraujošas pasakas veidā, tāpēc es 5-6 gados to jau zināju piektās klases līmenī.

 

Irina Lando no skolas LANDO

Mājās un skolā …ko es nekā nevarēju saprast, kāpēc man mājās tik aizraujoši skaidro mācību vielu, bet nez kāpēc skolā mācīties nemaz nav interesanti. Manā ģimenē pieaugušajiem nekad nebija slinkums nodarboties ar mani vai manu māsu, bet ģimenes sastāvs bija diezgan savdabīgs: mamma – pazīstama ķīmiķe, tētis līdztekus pamatprofesijai bija kaislīgs KVN spēlētājs, viens vectēvs bija rakstnieks, otrs – matemātiķis. Viņš man stāstīja par šo zinātni aizraujošas pasakas veidā, tāpēc es 5-6 gados to jau zināju piektās klases līmenī. Man pat prātā neienāca, ka citus bērnus māca kaut kā citādi vai vispār nenodarbojas ar viņiem, tāpēc ka nav laika. Pat puķe novīst, ja to nelaista. Arī iegādājoties sunīti cilvēks saprot, ka to vajag barot, vest pastaigāties un mācīt nenokārtoties mājās – padomju laikā pat bija neiespējami nopirkt šķirnes kucēnu, ja tu nenoklausījies speciālu kursu, kā par viņu rūpēties. Ko tur vēl runāt par bērniem… Lai gan es skolu beidzu ar zelta medaļu, vecākus uz pārrunām sauca diezgan bieži – es mīlēju pastrādāt nedarbus. Bet es arī neuzskatu, ka bērnam ir jābūt ērtam: pilnīgi paklausīgs bērns prot tikai klausīt. Tādi mēdz būt arī teicamnieki, bet veiksmīgi – nekad.
Manas universitātes Man nebija ne jausmas par nākotnes profesiju – vēl vienas vispārizglītojošās skolas mīnuss, kas nedod ne mazāko priekšstatu par to, kādā jomā meklēt savu talantu. Kompānijas pēc ar saviem draugiem iesniedzu dokumentus fizikas-matemātikas fakultātē: es tur iestājos, bet mana kompānija – nē, bet kontaktēties mēs nepārstājām. Un man atkal radās jautājums, kāpēc skolā man viss tik ļoti padevās, bet universitātē – nē? Nonācu pie secinājuma, ka šajās mācību iestādēs ir dažāda un reizēm nesavietojama pasniegšanas sistēma. Bet pārlēkt no domāšanas, kas pamatojas uz lielu daudzumu vizuālā materiāla, uzreiz uz abstrakto domāšanu ne visiem izdodas. Bez tam, man neizveidojās labas attiecības ar divām pasniedzējām: vienai, kā tikai mani ieraudzīja, nesaprotami no kā, vienkārši seja kļuva šķība. Otra uzreiz paziņoja, ka pie viņas es eksāmenu nenokārtošu. Tiešām, neviens pret mani neizturas vienaldzīgi: vai nu uzreiz mīl, vai ienīst. Bez tam, ne visi, kas strādā par pedagogiem, ir tādi pēc būtības, un ļoti maz kam ir vēlme ieinteresēt studentu. Vispār, es pārgāju uz biznesa vadības fakultāti, lai gan tāpēc man nācās mēneša laikā visos priekšmetos nokārtot eksāmenus, kuri nebija fizikas-matemātikas fakultātē, visus, izņemot matemātiku. Tādējādi, es šī mēneša laikā apguvu vesela kursa programmu. Neviens no mums īsti nezināja, kas mēs būsim, tāpēc ka tēma bija jauna – tieši sākās pārbūve (perestroika).
Galvas rēķini Saņēmusi diplomu, es strādāju dažādās vietās, bet vienmēr gāju projām ar paaugstinājumu. Reiz es strādāju bankā, bet toreiz bija tāda sistēma, ka visi ienākošie zvani ienāca uz diviem telefoniem, un mums ar kolēģi bija tos jāpārslēdz vajadzīgajiem darbiniekiem, bet tie bija 960 cilvēki, un no tā, cik ātri es atradīšu vajadzīgo numuru, bieži bija atkarīgs, vai es todien paspēšu paēst pusdienas un vai man būs laiks aizskriet līdz tualetei. Tāpēc pats racionālākais lēmums izrādījās to iemācīšanās no galvas. Tieši sāka parādīties literatūra par šo tēmu, bet es sāku interesēties, kā atmiņa vispār darbojas. Piemēram, senajā Indijā uzskatīja, ka reizrēķina tabula jāzina tikai līdz pieci, pārējo aprēķina patstāvīgi – uz pirkstiem. Vispār, reizināšanai prātā eksistē daudz dažādu paņēmienu: divciparu skaitļiem, trīsciparu, septiņciparu – savi paņēmieni. Tikai jāzina daudzie izņēmumi. To sauc par galvas rēķinu sistēmu. Mēs ar draugiem reizēm līdz pat šim laikam izklaidējamies: ejam, teiksim, četratā pusdienās un, kamēr oficiants izraksta rēķinu, katrs nosauc savu summu, saskaitot to bez kalkulatora un zīmuļa – ir vērts paskatīties uz pārsteigto oficianta seju. Nesen Indijā es pievērsu uzmanību, sēž pārdevēji-vecīši ar kalkulatoriem, bet vienalga skaita galvā. Pajautāju – kāpēc, kā atbildi izdzirdēju, ka atmiņu taču jātrenē. Žēl, ka skolā pašlaik uzsvars ir uz valodām: tām jābūt nevis matemātikas vietā, bet gan kopā ar matemātiku.
Izšķirošā pārbaude Tātad, telefonus es iemācījos: tos atceros līdz pat šim laikam, tāpat kā to īpašnieku vārdus un uzvārdus, lai gan pēc sejas visus nezinu – vienkārši viņus nekad neesmu satikusi. Sākumā kolēģi sāka interesēties, kādā veidā man izdodas paturēt prātā tik daudz informācijas, pēc tam firmas sāka mani aicināt brīvdienās vadīt treniņus. Tādā režīmā es strādāju diezgan ilgi. Pēc tam mani ieinteresēja ātrlasīšana , bet es nekādi nevarēju atrast piemērotu metodiku, kurai pati ticētu. Tie, kas ar to nodarbojās agrāk, kļūdījās, mēģinot šo metodiku izstrādāt uz iegaumēšanas bāzes, bet ātrlasīšanā darbojas pavisam citas smadzeņu daļas. Un tomēr Pēterburgā es atradu to, ko vajag. Galvenais nav pat spēja ātri lasīt, mērķis ir ātri domāt un apstrādāt informāciju. Ātrlasīšanu var salīdzināt ar labu ārzemju mašīnu: ja viņa tev ir, tu izvēlies ātrumu atkarībā no ceļa un laika apstākļiem. Bet, ja tev ir vecs “žigulis”, tu brauc tā, kā mašīna to ļauj. Es pati tagad diez vai lasīšu lēnāk par 600- 700 vārdiem minūtē. Bet Krievijā man ir klienti, kas var lasīt līdz pat 3000 vārdus minūtē. Tur – Krievijā cilvēki ļoti atšķiras no mums – cits dzīves ritms, cita enerģētika. Bet biznesa uzsākšana Maskavā ir tavas profesionālās varēšanas kritērijs: ja varēsi tur organizēt biznesu, varēsi visur. Man ir sanācis – man tagad Maskavā ir mūsu filiāle, bet pirmajā darba mēnesī es nokritos svarā līdz 32. bērnu apģērba izmēram: kājas man bija tik tievas, ka izskatījās ne resnākas par rokām. Bet tas viss notika pēc tam, sākumā man bija jāizlemj pie kā palikt – pie hobija vai darba tāpēc, ka kļuva neiespējami dzīvot bez brīvdienām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man piedzima otrs bērns, bez tam, es jau mācījos doktorantūrā. Es vienmēr strādāju godīgi, cenšoties dod maksimālu labumu savā vietā. Reiz es pajautāju vienam pazīstamam Latvijas miljonāram, kāpēc algotajiem darbiniekiem nemaksā augstāk par noteiktu līmeni. Viņš atbildēja: “Nemaksā tāpēc, ka no pulksten 18:00 un līdz deviņiem rīta tu nedomā par darbu”. “Tā nav taisnība”, es iebildu. “Tad tu esi muļķe!” Patiešām, dzīve četras reizes man pamatīgi „iecirta pliķi”, it kā pasakot priekšā, ka ir pienācis laiks “līst ārā no īsajām bikšelēm”, bet es ietiepīgi negribēju saprast šīs zīmes. Pēdējā reizē es rīkojos citādi: noņēmu no sava rēķina visu naudu, kas tur bija un aizbraucu ar dēlu uz divām nedēļām uz siltu zemi. Mēs dzīvojām greznā viesnīcā, peldējām kopā ar delfīniem, es lēcu ar izpletni – atpūtos, kā nekad agrāk dzīvē. Pēc atgriešanās mēs ar vīru un mūsu vedējmāti sēdējām kafejnīcā – tas bija desmit gadus atpakaļ. Viņa man jautāja, ar ko es gribu nodarboties, bet es tikai paraustīju plecus. Te viņa man norādīja uz nomas sludinājumu kaimiņu mājā un piedāvāja iepazīstināt mani ar pārvaldnieku, kuru pazina. Telpa man patika, bet uz pārvaldnieka jautājumu, vai man ir nauda ko maksāt, es pārliecināju, ka viss būs kārtībā – un pēc mēneša savu vārdu turēju. Mēs ar vīru pirmās mēbeles atvedām no mammas, iepriekš nosūtot tās uz pārvilkšanu; kāds uzdāvināja mums galdiņu uz riteņiem; mēs ilgi lēmām, cik krēslus pirkt – piecpadsmit vai sešpadsmit, tāpēc, ka no tā bija atkarīgs, vai mums šodien būs ko ēst, vai nē – jā, un rīt arī. Bet jebkurš, kas atnāca pie mums, noteikti teica: “Cik pie jums ir mājīgi!” Skolas nosaukums radās it kā pats no sevis. Kad es atnācu reģistrēt firmu, tā nosaukuma vēl galvā nebija. Man jautāja: “Lando ir jūsu īstais uzvārds? Tad ko jūs vēl domājat?” Es domāju, ka tas ir labi: vārds skan visās valodās vienādi, tam nav dzimuma piederības, jā, un vispār tas ir intriģējošs.
Sākumā es vadīju pieaugušo grupas, pēc tam izrādījās, ka šiem pieaugušajiem ir bērni, kurus būtu labi nodarbināt, un es izstrādāju viņiem divas programmas, kas ir pārdomātas līdz pēdējai minūtei – ne ko pielikt, ne atņemt. Pie tam, vienu no tām vajadzēja uzrakstīt burtiski pa nakti, kad kļuva zināms, ka treneris no Pēterburgas neatbrauks – cilvēka spējas tiešām ir neierobežotas.
Visi ceļi vaļā Pēc četriem mēnešiem es sāku aicināt darbā labus pedagogus – par laimi man ir daudz paziņu, kas var rekomendēt tos, kas man vajadzīgs: mums izdevās iespiesties tirgū, kas liela mērā jau sen bija sadalīts. Mēs pastāvīgi ieviesām jaunas programmas, tāpēc ka nav interesanti nodarboties ar vienu un to pašu, tagad mums ir četrdesmit programmas. Tas ir paredzētas ne tikai smadzeņu attīstīšanai: piemēram, mums ir masāžas kursi sievietēm, kas grib veikt masāžu saviem mājiniekiem. Nesaprotu, kā var iet pie masiera par naudu, masāžas laikā notiek spēcīga enerģijas apmaiņa, un ne vienmēr tas ir labi. Darbā es tā aizraujos, ka pat nejūtu laiku: mums ir zīmēšanas programma, kas ilgst divas dienas, bet šajā laikā katrs pārliecinās, ka prot zīmēt. Kad cilvēks nodarbojas ar daiļradi, viņu nedrīkst pārtraukt, tāpēc es palūdzu vīram, kas sākumā atbrauca pēc manis pulksten sešos, pēc tam deviņos, pasūtīt mums picas, augļus un dot vēl nedaudz laika. Viņš parādījās pusdivos naktī ar vārdiem: “Cienījamie klienti, es jums gribu pateikt “uz redzēšanos” un vest sievu mājās”. Pie mums māca arī ātrlasīšanu – speciāli pusaudžiem, kas savā vecumā jau visu zina, tajā skaitā, kāpēc no viena vai otra nekas neiznāks. Mēs pie viena mācām viņiem sasiet kaklasaiti un grafiti zīmēt – KAS VĒL??? – viss tas ir it kā starp citu. Tā ir viena no pašām sarežģītākajām audzēkņu kategorijām – līdztekus pasniedzējiem, kuru šajā laikā ir bijis apbrīnojami maz. Es Izglītības ministrijai daudz ko varētu piedāvāt, piemēram, es parādītu, ka jebkurš septītklasnieks var apgūt visu programmu, ietverot divpadsmito klasi trīs ar pusi gados un lieliski spēt tajā orientēties, kā arī daudz ko citu. Bet ne pārāk interesējas par mūsu izstrādēm. Ekonomija visā: es uz sava rēķina trešo gadu izdodu žurnālu “Skola+” 140 lappuses krievu valodā un tikpat – latviešu. Ne reizi vien redzēju, ka žurnāla materiālus kopē, lai žurnālu nepirktu. Bet man nav žēl – tikai lietojiet! Starp citu, vēl būdama marketinga direktore es joka pēc izgāju profesionālā derīguma testu ar 480 jautājumiem. Secinājums bija tāds – man jānodarbojas ar pedagoģiju: toreiz es tam atmetu ar roku, nenoticēju, bet pedagoģija mani tomēr atrada. Bet man vēl gribas nodarboties arī ar zinātni, bet pagaidām tā nav ienesīga lieta… Bet ja jūs man uzdotu jautājumu no jūsu rubrikas “Kas mani sasmīdināja pagājušā nedēļā”, es nedomājot atbildētu, piecdesmit reizes gadā es smaidu, kad dzirdu, ka man ir pasakaini paveicies – viss ir paveikts pašas rokām un ar pašas galvu.
NOFORMĒT PIETEIKUMU ATNĀCIET! JUMS PATIKS! Lando® – Ātrās iegaumēšanas skola
Izglītības un zinātnes ministrijas licence nr. 3360800220
Ātrlasīšana, ātra iegaumēšana, valodu mācīšana, zīmēšana, oratora māksla, psiholoģija
Rīga, A. Čaka iela 83/85 (atsevišķa savrupmāja pagalmā)
tālr. +371 67273009; mob. tālr. +371 29433553; fakss +371 67273010
RAKSTĪT VĒSTULI

WWW.LANDO.LV
www.skolaplus.lv – raksti vecākiem
www.poni.lv – materiāli nodarbībām ar bērniem
www.oratorika.lv – Oratora mākslas akadēmija. Oratora mākslas kursi Rīgā. Strādājam no 1999. gada. Mēs piedalījāmies 10 Eiropas projektos. Tikai pēdējā projekta ietvaros mācībās piedalījās 2652 cilvēki no Latvijas Republikas 21 rajona.
Grāmatu sērija "Viena klase - vienā dienā"®
- Ir izdotas 16 grāmatas.
Attēlā – mūsu ofiss Rīgā. NOFORMĒT PIETEIKUMU

Jaunumi

 

logo 2 3 1

 

 

Licencēts mācību centrs LANDO

LR IZM Lic. Nr. 3360800220

Kontakti

 

   Rīga, A. Čaka iela 83/85
 
  +37167273009, +37129433553
 

Copyright © LANDO 2018, All Rights Reserved.

Яндекс.Метрика