Irinai Lando, ātrlasīšanas mācību centra Lando direktorei, paveicās jau pašā dzīves sākumā. Viņa piedzima vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā ģimenē. Tāpēc viņa par saviem šodienas panākumiem pateicas visiem saviem radiniekiem, kas piedalījās viņas audzināšanā. Irinai ir patiešām paveicies. Viņas ģimene ir unikāla. Viens vectēvs ir pazīstams izgudrotājs Jevgeņijs Solovjovs, otrs – tas pats Vladilens Lando, kas atstājis savas pēdas Latvijas vēsturē ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā populārā ansambļa „Zvaigznīte” dibinātājs. Starp citu, kad Irina kārtoja savas metodikas patentu, patentu birojā viņai ieteica nosaukumā likt tieši vectēva uzvārdu, kas visās valodās skan pilnīgi vienādi.

 

Bizness uz zinātnes robežas

Irina Landosniedz interviju

Irinai Lando, ātrlasīšanas mācību centra Lando direktorei, paveicās jau pašā dzīves sākumā. Viņa piedzima vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā ģimenē. Tāpēc viņa par saviem šodienas panākumiem pateicas visiem saviem radiniekiem, kas piedalījās viņas audzināšanā.

Irinai ir patiešām paveicies. Viņas ģimene ir unikāla. Viens vectēvs ir pazīstams izgudrotājs Jevgeņijs Solovjovs, otrs – tas pats Vladilens Lando, kas atstājis savas pēdas Latvijas vēsturē ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā populārā ansambļa „Zvaigznīte” dibinātājs. Starp citu, kad Irina kārtoja savas metodikas patentu, patentu birojā viņai ieteica nosaukumā likt tieši vectēva uzvārdu, kas visās valodās skan pilnīgi vienādi.

Nē, laikam jāsāk nevis ar vectēviem, bet ar Ļeņingradas vecvecmāmiņu, kuras vīru nošāva skarbajā 1937. gadā. Viņa bija lielisks dzīvesprieka paraugs, ko mantoja arī Irina. Vecmāmiņa izdzīvoja revolūcijas laiku, represijas, blokādi, pie tam neviens viņu nesauca par vecmāmuļu – neuzdrošinājās. Būdama dāma sirmā vecumā, kad viņai bija stipri pāri deviņdesmit, mājās viņa nekad neģērba halātu, tikai tādas kleitas, kuras vēlāk nosauca par kokteiļkleitām. Čībiņu vietā – kurpes ar papēdi. Un viegls grims, pat tad, kad vairs neizgāja no dzīvokļa. Uz mazmazmeitas , neizpratnes jautājumu, kāpēc viņa krāsojas, vecvecmāmiņa, paraustot plecus, atbildēja: „Dūjiņ, pie manis reizēm ienāk vīrieši”. Smēķēšanu viņa atmeta tikai 80 gadu vecumā. Un tikai tāpēc, ka pēkšņi nolēma, no cigaretēm zobi kļūst dzelteni – bet dienā viņa izsmēķēja divas paciņas. Toties, pieņemot lēmumu, atmeta smēķēšanu vienā momentā. Ne mazāk lieliska personība bija Irinas mamma: Olga Lando „būrās” „Dzintarā”, un šīs parfimērijas rūpnīcas praktiski visas produkcijas receptūra ir viņas roku darbs.

Visi šie lieliskie radinieki audzināja Irinu. Vēl pirms skolas meiteni iemācīja lasīt. Viņai nebija pieci gadi, kad viņa no galvas zināja reizrēķina tabulu. Un nevis tāpēc, ka zubrījās, bet gan tāpēc, ka vectēvs viņai prata paskaidrot, kāpēc ir vajadzīga šī tabula, un tās uzbūves principu. Bet, galvenais, ģimenē viņu iemācīja mācīties. Laikam tāpēc mājās neviens nebrīnījās par zelta medaļu, ar kuru Irina beidza skolu.

Ar tādu atestātu meitene bez problēmām iestājās universitātē, kur nolēma apgūt specialitāti „biznesa vadīšana”. Pabeidza, saņēma diplomu un saprata, ka viņai tas nav interesanti. Visu mācību gadu laikā tikai viens priekšmets ieinteresēja absolventi – „mārketings un reklāma”, toreiz kursu – kā Irina piezīmē – pasniedza praktiķi, nevis teorētiķi, pretēji tam, kā ir pieņemts tagad. Un paslēpusi diplomu, Lando nolēma iekārtoties darbā bankā.

Parex viņa nonāca darbā centrā, kur viņai nācās zvanītājus savienot ar dažādām bankas nodaļām. Viņa no galvas zināja 960 telefonu numurus, tajā pašā laikā viņas kolēģe, ar kuru kopā viņa strādāja, katru reizi pārbaudīja numurus uz lapiņām. Sapratusi, ka vieglāk ir kolēģei paskaidrot iegaumēšanas principus, nevis viņas vietā darīt lielāko darba daļu, viņa pirmo reizi iejutās pasniedzējas lomā. Tas bija 90.-to gadu vidū. Pēc tam bankā izveidoja mārketinga nodaļu, uz kurieni darbā uzaicināja„telefonisti”: viņa varēja atbildēt uz visiem jautājumiem, ko uzdeva zvanītāji.

Vēl pēc paris gadiem Irinu uzaicināja uz „Aizkraukles banka” mārketinga nodaļas vadītājas amatu.

Strādājot, Irina turpinājamācīties. Pa šo laiku viņa paspēja pabeigt divas maģistratūras un dzemdēt divus bērnus. Bija moments, kad viņa sāka domāt par braukšanu uz Kanādu, uz kurieni emigrēja vairāki viņas radinieki. Tādējādi viņa nokļuva kompānijā, kas nodarbojas ar emigrācijas jautājumiem.

Tur Irinai uzdeva jautājumu, kādas valodas viņa pārvalda. Viņa atbildēja: „Bet kādas vajag?” Pēc trīs nedēļām viņa atnesa anketu, kur bija rakstīts, ka viņa slikti, bet saprot franciski un angliski, un palūdza vēl pāris nedēļās, lai apgūtu tās pilnībā. Kad meitene atkal atnāca uz aģentūru, kompānijas darbiniekiem bija šoks: viņa patiešām zināja anketā norādītās valodas.

Kompānijas vadība pierunāja Irinu nedēļas nogalē vadīt kursus aizbraucējiem, kas slikti pārvaldīja svešvalodu. Darba nedēļa pagāja bankā, bet brīvdienās Irina cilvēkiem noņēma „barjeras”, kas viņiem traucēja sākt runāt. Redzot kādām mirdzošām acīm sieva atgriežas no „otrā” darba, vīrs it kā garāmejot pajautāja, vai viņa negrib nodarboties ar pasniegšanu? Tad Irina pirmo reizi saprata, ka viņai patīk citiem sniegt zināšanas, ko pati ir apguvusi.

Laikam pats liktenis virzīja Irinu atvērt mācību centru, kur mācīs tā, kā viņai to mācīja vectēvi: no konkrētā uz abstrakto. Pats pārsteidzošākais, kaIrina Lando savu darbu neuzskata par biznesu, bet gan zinātni. Starp citu, līdzīgs viedoklis ir visai zinātnes pasaulei, kur Irina regulāri lasa referātus. Tiesa, nevis Latvijā, bet Krievijā, kur vēl arvien notiek zinātniskās konferences.

Centra darbības pusotra gada laikā viņi izglītoja 600 bērnus. Un ir pārliecināti, ka lielākā daļa no viņiem būs teicamnieki. Starp citu, viņas skolnieku vidū ir ne tikai bērni, bet arī pasniedzēji, tajā skaitā, – universitātes: patentētā metode „Lando” ir patiesi unikāla, un daudzi to grib apgūt.

Ne tik sen, kad Rīgā viesojās ātrlasīšanas pasaules rekorda īpašnieks Deivids Tomass, viņš konferencē, pārliecināts, ka viņa rekords ir neatkārtojams, atklāti paziņoja, ka ir gatavs samaksāt desmit tūkstošus tam, kas viņu pārspēs. Pēc oficiālās daļas beigām Irina piegāja pie rekordista ar domu uzvarēt derībās. Diemžēl iegūt desmit tūkstošus viņai tā arī neizdevās. Vai nu Tomasam nebija naudas, vai viņam bija žēl no tās šķirties. Lai kā tas arī būtu, bet viņi nespēja vienoties. Tomass lasīja angliski, bet Irinai, lai gan viņa pārvalda Šekspīra valodu, tā nav dzimtā valoda. Žūrijai nelikās korekti salīdzināt lasīšanas ātrumu, ja viens dalībnieks lasa krieviski, bet otrs – angliski. Pati Irina ir pārliecināta, ka ne tikai viņa, bet arī daudzi skolas absolventi varētu pārspēt pasaules rekordu: 1200 vārdi minūtē, ar kuriem tik ļoti lepojas Deivids, nav cilvēka spēju robeža.

Neraugoties uz to, ka 16 stundas diennaktī Irina veltī centram, viņa paspēj rakstīt doktora disertāciju, kuras aizstāvēšana notiks burtiski tūlīt, rakstīt referātus dažādām konferencēm un grāmatas (latviešu valodā divas jau ir iznākušas), gatavot savai ģimenei, izšūt veselas gleznas, kas šobrīd rotā viņas bērnu istabas.

Marina Dianova