Kam ir jāieinteresē izglītojamo?

Dānijas zooloģiskajā dārzā veica lauvas secēšanu simtiem skolēnu klātbūtnē. Nīderlandē bioloģijas skolotāja, lai izglītojamiem pastāstītu par cilvēka uzbūvi, stundas laikā nostājās uz galda un izģērbās (zem skolotājas apģērba izrādījās kostīms, uz kura attēloti cilvēka iekšējie orgāni). „Šodien bērniem ir grūti nosēdēt uz vietas. Nākas pastāvīgi meklēt jaunus paņēmienus, lai iegūtu viņu uzmanību”, — paziņoja skolotāja.
Vai patiešām jālien no ādas ārā, lai ieinteresēti mūsdienu izglītojamos, vai arī mēs nostājamies uz kļūdaina un bīstama ceļa? Par to un daudzām citām mūsdienu izglītošanas problēmām mēs runājām ar Irinu LANDO, trīs bērnu mammu, vadības sfēras zinātņu doktori, Mācību centra direktori.

Ieinteresē mani, negribu-u…

– Tā ir cita kultūra, cita audzināšanas pieeja. Mums ir grūti to saprast, bet diemžēl mēs ejam tajā virzienā arvien ātrāk un ātrāk. Var minēt kaut vai neseno gadījumu Rīgas 1.ģimnāzijā, kur skolotāja nolēma parādīt bērniem filmu par gejiem un narkomāniem.
Izglītošanas process ir nevis divpusējs (izglītojamais – skolotājs), bet trīspusējs – tajā ir iesaistīti arī vecāki. Un, ja es, vecāks, sāku mājās bērna klātbūtnē apspriest un kritizēt skolotāju – kādu noskaņojumu es radu savam bērnam? Viņš pēc tam atnāk uz skolu un, lai ko skolotājs viņam teiktu – uztvere būs skeptiska. Turklāt, tagad ir kļuvis moderni teikt: „Ieinteresē mani!”. Tas ir, sākotnēji izglītojamā pozīcija ir pasīva: jūs mani neieinteresējāt, tāpēc man nav interesanti. Un vecāki ļoti bieži saka: „Lūk, aizvedu bērnu uz skolu, bet skola neizdarīja…” Lai skola kaut ko izdarītu, ir nepieciešams vismaz sākt klausīties stundās, uztvert informāciju, būt tam gatavam. Bet pie mums sanāk paradokss: skolai ir jāieinteresē, bet es ne par ko neprotu interesēties. Un tad sākas ieinteresēšana par katru cenu. Bet kas būs tālāk? Uz kurieni mēs tādā veidā aiziesim?

– Savu semināru laikā jūs piedāvājāt uzmanības testus, ar kuriem daudzi netika galā, kas tas ir – mūsdienu izglītojamo problēma?

– Ja tu gribi ieinteresēt, tu latiņu uzstādi augstāk un pasaki, uz ko ir jātiecas. Un man šajā gadījumā vienmēr ir interesanta bērna reakcija. Lūk, piemēram, „bet man to nevajag”, vai „tas nav iespējams”. Tas ir tāpēc, ka tu to nevari. Cik reizes tu vari atspiesties? Bet man nav interesanti atspiesties! Vai tu kaut ko darīsi, lai uzlabotu savu rezultātu? Starp citu, pēc treniņu nedēļas uzmanības rezultāti tuvojas ideāliem. Uzmanība, koncentrācija attīstās – tās nav iedzimtas iemaņas. Cits jautājums, vai tu gribi kaut ko darīt, vai tu jau sākumā zini, ka tev neko nevajag.
Cilvēks kļūst pieaudzis, bet pašapmāns turpinās: „Man nevajag labu mašīnu, es iztikšu bez kažoka …” – skatoties, kādu pasaku tu sev stāsti, lai tikai neko nedarītu.

Nopietns signāls

– Cik svarīgi ir būt uzmanīgam izglītošanas procesā?
– Ja nav uzmanības – nav mācīšanās. Zinātnieks, Viljams Atkinsons, kas pētīja atmiņu un uztveri, saka, ka uzmanība parāda cilvēka prāta attīstības līmeni. Mums piemīt tiešā un netiešā uzmanība. Ja klasē stundas laikā ienāca kaķis, visi pagrieza galvu – tā ir netiešā uzmanība. Lai risinātu matemātikas uzdevumu, jāsāk to risināt, tas ir, tev jāliek lietā gribas piepūle. Lūk, cilvēki, kas kaut ko sasniedz dzīvē, prot likt lietā gribas piepūli. Bet, kad uzmanība krīt – tas ir nopietns signāls, pie visiem traucējumiem vispirms krīt uzmanība – to jums pateiks jebkurš psihologs. Starp citu, ir bērni, kas ļoti ātri uztver informāciju, tāpēc viņiem rodas sajūta, ka stundā viņi var neklausīties skolotāju, tāpat viņiem kaut kas „pieleks”. Un viņi vienkārši „atslēdz” savas ausis, un gala rezultātā nokļūst atpalikušo sarakstā. Turklāt sākotnēji viņu spējas bija augstākas par vidējām!
Kaut kas līdzīgs notiek ar hiperaktīviem bērniem. Viņi nevar ilgi koncentrēties uz kaut ko vienu. Bet, ja viņiem ātri pasniegs informāciju – viņi sapratīs, bet, ja lēni – tās viņiem ir kā mokas. Tāpēc, ja bērniem ir laba uzmanība, viņiem jāparāda, ka viņu dzīve mainīsies, ja viņi to sāks izmantot. Tāpēc lielākā daļa patiešām nesaprot, kāpēc viņiem jāmācās.

Verdikts: 12 gadi

– Un ko darīt skolotājiem un vecākiem šajā situācijā?
– Šeit, protams, ļoti liela loma ir vecākiem. Ziniet plaši izplatīto mītu par to, kā visi trijnieku pelnītāji skolā pēc tam kļuva par biznesmeņiem? Lūk, starp biznesmeņiem patiešām ir daudz trijnieku pelnītāju, bet starp trijnieku pelnītājiem daudz vairāk ir tālbraucēju šoferu. Tāpēc nevajag teikt, ka visi trijnieku pelnītāji ir kļuvuši par biznesmeņiem – nav kļuvuši, starp viņiem ir ļoti daudz neveiksminieku. Un, ja tu 12 gadus pierodi neko nedarīt – tas jau ir spriedums. Cilvēks sēž un garlaikojas 12 gadus. Bet pēc tam? Viņš piecelsies un iemācīsies kaut ko darīt?

– Izglītojamie tagad slikti lasa. Vai tas netraucē mācīties?
– Bez šaubām, traucē. Daiļliteratūras lasīšana attīsta fantāziju, bet jebkura lasīšana attīsta tēlaino domāšanu. Lai saprastu matemātikas uzdevumu, jāiztēlojas, kā no punkta A uz punktu B izbrauca vilciens. Tev jāsaprot, kas notiek. Ja cilvēks slikti lasa, viņš nevar galvā noturēt informāciju, un pirmais, kur sliktas lasīšanas gadījumā „iekrīt” – tā ir matemātika. Bērni nesaprot uzdevumus. Tēlainā domāšana ir visur vajadzīga, fantāzija var būt vairāk vai mazāk attīstīta.

– Bērns negrib pildīt mājas uzdevumu, tāpēc ka viņam nesanāk. Kā vecākiem rīkoties šajā situācijā: kopā ar viņu apsēsties un darīt, risināt viņa vietā vai pateikt: „Labi, nedari”?
– Es darīju tā. Dēls atbrauca no skolas, un mēs norunājām: „Es ātri gatavoju pusdienas, bet tu ātri gatavo stundas”. Un, ja es pārbaudu viņa mājas uzdevumu un viss ir kārtībā, mēs kaut ko darām kopā. Viņam bija stimuls. Svarīgi, lai ģimene visu darītu kopā, tad bērns ir gatavs daudz strādāt. Es nekad nesēdēju blakus, katrs nodarbojās ar savām lietām, bet mēs to darījām kopā. Bērnam ļoti svarīga ir vecāku uzmanība un, ja to nostiprina viņa apziņā, ka gadījumā, ja tev kas nesanāk, bet es sēžu blakus, tas izvēršas tādējādi, ka sākumskolā bērni pilda mājasdarbus sešas stundas. Un to dara paši vecāki it kā ar labākajiem nodomiem.

– Paši izglītojamie arvien biežāk atsaucas uz to, ka neko nepaspēja, tāpēc ka daudz uzdod, bet vēl bija jāpalīdz mammai mājās (jāaiziet uz treniņu, uz mūziku utt.). Un it kā ir taisnība. Kur ir izeja?
– Atkal tā ir manipulēšana. Pajautājiet: „Cikos tu pabeidzi palīdzēt mājās? Ko tu darīji pirms tam un pēc tam?” Tas ir kā biznesā – veidojam darba laika matrici. Vienkārši ņemam un visu pierakstām pa stundām: Datoru ieslēdzi? Televizoru skatījies? Mūziku klausījies? Nevajag stāstīt, ka bērns līdz vēlai naktij palīdz mājās. Piedāvājiet izglītojamam padomāt par to, kāpēc visi paspēja paveikt mājas uzdevumu, bet viņš nepaspēja? Par ko tas liecina, ja kāds klasē spēj risināt šos uzdevumus, bet tu jau nespēj?

Kas ar mani nav tā kā vajag?

– Mobilais telefons ir īsta mūsdienu skolas nelaime. Bet katrs vecāks grib zināt, kur ir viņa bērns, un kas ir ar viņu …
– Un pēc tam tas pats vecāks atnāk uz skolu un saka: „Kāpēc mans bērns neko nezina jūsu priekšmetā?” Bet ko viņš var zināt, ja visu stundu spēlēja telefonu?

– Starp citu, kāda ir jūsu attieksme pret privātskolotāju institūciju? Tagad privātskolotāji ne tikai paskaidro to, kas nebija skaidrs par tēmu, bet ņem arī materiālu uz priekšu (bet bērns pēc tam garlaikojas stundā, tāpēc ka visu jau zina), kopā pilda mājas uzdevumus. Turklāt, tā ir divkārša slodze: sākumā skola, pēc tam nodarbības mājās…

– Privātskolotājam jāievirza domāšanas procesu, jāmāca domāt, bet nevis risināt uzdevumus uz priekšu pēc skolas programmas vai pildīt mājas darbus tavā vietā. Tad es vispār neredzu jēgu apmeklēt skolu. Turklāt bērns pierod pie tādas lietu kārtības: „Es varu iet uz stundām un neko tur neklausīties, pēc tam es atnākšu mājās un privātskolotājs man visu paskaidros”. Bet kāpēc tad tu tērē tik daudz laika tam? Tērēji skolā, tērēji privātskolotājam. Pēc tam vēl mājasdarbs jāpilda. Cita lieta, ja skolotājs skolā slikti skaidro, var paņemt privātskolotāju, kas palīdzēs saprast kādas tēmas, aizpildīt zināšanu robus. Normāls privātskolotājs pēc tam palaiž vaļā savu izglītojamo. Bet, ja no 1.klases tev ir simts skolotāji, privātskolotājs nokļūst starp divām ugunīm: lai iemācītu domāt, jāpatērē daudz laika. Bet pēc 2 nedēļām kontroldarbs? Ko grib vecāks? „Kā! Mēs jau 2 nedēļas maksājam naudu – kur mans rezultāts?”

– Pēdējos gados vispār nesaprašanās dēļ starp vecākiem un skolotājiem rodas daudz problēmu. Agrāk skolotāja viedokli uzņēma kā aksiomu, tagad kritizē katru viņa darbību, katru vārdu. Turklāt skolotāji it kā nav kļuvusi sliktāki, gluži otrādi, viņi visu laiku ir spiesti strādāt ar sevi. Kā pārvarēt šo barjeru, tā taču traucē, pirmām kārtām, pašiem bērniem? Vai arī nav cerības savstarpējai sapratnei?

– Es uzreiz atceros anekdoti:
„– Dakter, palīdziet, es te neko nesaprotu! Kas man ir jādara???
Ārsts izraksta recepti.
– Nē. Man tas neder!”

Jūs izlemiet: jūs te neko nesaprotat vai jūs visu zināt? Ja ir mērķis, lai jūs iemāca, es jums pastāstīšu, kā iemācīt. Ja ir mērķis, ka man a apriori nav taisnība – jums abos gadījumos izrādīsies taisnība. Vienkārši jautājums, kādu rezultātu jūs gribat iegūt? 12 gadus apmeklēt skolu, lai paskaidrotu, ka visi skolotāji ir muļķi – tā jau sākotnēji ir nesavienojama uzvedība. Tu nevari saprast, ko tev saka, ja stundas laikā spēlē datorspēli. – Skolotājs bija uz vietas? – Bija. – Skaidroja vielu? – Skaidroja. – Ko tu darīji tajā momentā? Tu izdarīji visu, kas no tevis ir atkarīgs, lai saprastu? Tu uzdevi jautājumus, kad nesaprati? Tu jautāji, ko tev papildus izlasīt? Tu pieteicies konsultācijai? Nē, vienkāršāk ir pateikt, ka skolotājs ir muļķis. Es piekrītu, ka ir skolotāji, kas slikti paskaidro. Bet, ja tev problēmas ir visos priekšmetos, ir vērts padomāt – kas ar tevi nav tā kā vajag?