Grāmatu sērijas “Viena klase vienā dienā”® (krieviski – “Один класс – за один день”®) autore pastāstīja, kāpēc, neraugoties uz izglītības līmeņa pazemināšanos un prasību pazemināšanos izglītojamiem arvien vairāk vecāki ir spiesti savām atvasēm algot repetitorus...

Mācību gads ir sācies, un līdztekus sākas karstais repetitoru meklēšanas laiks. Pēc dažiem datiem vairāk kā puse izglītojamo papildina savas zināšanas mācību priekšmetos tieši ar repetitoriem. Zinātņu doktore, trīs bērnu mamma, Ātras iegaumēšanas un ātras lasīšanas skolas Lando.lv direktore Irina Lando izskaidroja šīs parādības iemeslus, kā arī pastāstīja, kam jāpievērš uzmanību, kad bērnam izvēlies repetitoru.

– Vai ir vērts nolīgt skolas skolotāju par repetitoru?
– Kāds ir Latvijas skolotāju profesionālais līmenis?
– Ko var darīt vecāki, lai paaugstinātu savu bērnu spēju uztvert mācību materiālu?

Izglītošana: kurš ir vainīgs un ko darīt?

– Irina, kāpēc arvien lielāks vecāku skaits sūdzas par savu bērnu sliktām sekmēm?
– Ir trīs izglītošanas procesa sastāvdaļas: bērns, vecāks un skolotājs. Ja šīs sistēmas vismaz viens elements ir vājais posms, tad sistēma sabrūk, un bērns slikti uztver materiālu. Lūk, jums piemērs: talantīgs skolotājs, motivējošs vecāks un bērns, kura domāšanas procesi pilnībā nav izveidoti... Tādā gadīgumā vecākiem nav vērts mānīt sevi: sliktā izglītošanā vainīgs ir tikai viņu bērns, jā, arī viņi paši, ka ir palaiduši garām bērna domāšanas procesu izveidošanas momentu.

Cits piemērs. Bērns ir noskaņots mācībām un ar viņu viss ir kārtībā. Un skolotājam nav prasmes paskaidrot savu mācību priekšmetu, vai viņš vienkārši izgāž savu slikto noskaņojumu uz bērnu. Rezultāts – bērns nesaprot mācību priekšmetu.

Ļoti bieži vājais posms ir bērna vecāks. Es katru reizi brīnos, kad no vecāka dzirdu sekojošu frāzi: “Man ķīmijā bija trijnieks, bet tas nav nekas, ķīmija maz kur dzīvē vajadzīga. Tādējādi šim mācību priekšmetam var nepievērst uzmanību. Tu, dēls, vairāk mācies angļu valodu!”. Vai cits piemērs, kad vecāks ar nicinājumu skatās uz skolotāju un saka meitai: “Ko tev var iemācīt šī skolotāja, ja viņas kurpes maksā mazāk par taviem sporta apaviem!”. Tādejādi vecāki iepotē savam bērnam domu, ka var arī kādu mācību priekšmetu nemācīties, un skolotāju neklausīties, ja viņš ir lūzeris. Bet no tā, ka tu nemācies vienu priekšmetu, cieš mācības kopumā!

Vēl viena atbilde uz jautājumu, kāpēc bērns slikti mācās, ir vecāku attieksme pret dēla vai meitas mācībām. Vecāks saka sākumskolas skolotājam: “Lūk, jums mans bērns – māciet viņu”. Turklāt aizmirst par to, ka bērnu jāsagatavo skolai, ar viņu regulāri jādarbojas. Es savu jaunāko bērnu vedu pat uz trīs sagatavošanām skolai...

Bērnudārzs: mazu cilvēku lielas problēmas

– Piedodiet, bet padomju laikos bērni apmeklēja bērnudārzu un pamanījās uztvert skolas mācību materiālu, arī neapmeklējot tūkstoš un vienu sagatavošanas grupu...
– Piekrītu! Būtībā, padomju izglītības sistēma (tagad mīl to nomelnot) bija cita nekā brīvajā Latvijā. Tajā skaitā, cita izglītošanas sistēma bija arī bērnudārzos, jo tieši tur bērni mācās mācīties, mācās noturēt uzmanību, klausīties audzinātāju... Agrāk bērniem jau bērnudārzā mācīja iemaņas patstāvīgi “iegūt zināšanas”. Bet tagad šīs iemaņas ne tikai nemāca, bet arī pazemina bērnu atbildības līmeni par paveikto darbu. Minēšu piemēru. Manai meitai ir četri gadi. Es atnesu uz viņas grupu izkrāsošanas zīmējumus, audzinātājas tos izdalīja visiem bērniem. Vakarā atnāku uz bērnudārzu pēc meitas un redzu bērnu izkrāsotos zīmējumus, kas piestiprināti pie viņu skapīšiem. Es biju šausmās! Vairāk kā puse grupas izkrāsoja zīmējumus tādejādi, it kā viņiem pirmo reizi iedeva zīmuļus rokās, viņi nevis veica izkrāsošanu, bet ķēpājumu, kas atbilst divgadīga bērna zīmuļa lietošanas līmenim. Audzinātāja man mierīgi paskaidroja, ka prasības pret bērniem ir samazinājušās, un akurāti izkrāsot zīmējumu pa kontūru bērniem tagad jāprot piecos-sešos gados. Daudzi bērni jau sešos gados iet uz skolu! Izkrāsošanas zīmējumi ietver daudzus uzdevumus: parāda roku pārvaldīšanu, prasmi pareizi turēt zīmuli, kas gala rezultātā ietekmēs rokrakstu. Tā arī ir iespēja pieradināt bērnu pie sistēmātiska darba, nenovēršot uzmanību uz blakuslietām, roku smalkās motorikas attīstību, no kuras ir atkarīgs smadzeņu darbs un daudz kas cits. Un bērnam jāpieprasa labi paveikt savu darbu, nevis runāt, ka tas ir nieki! Tikai tad viņš attīstīsies un mācīsies mācīties.

Tagad atteicās no visām vecajām normām, pirmajā klasē arī atzīmes neliek, lai netraumētu pirmklasnieku. Ir moderni runāt, ka bērns ir individualitāte un viņu nav jāsalīdzina ar pārējiem. Bet, ja nav atzīmju, ja nav normu, tad kā var saprast, cik lielā mērā tavs bērns ir apguvis viņa vecumam nepieciešamās iemaņas, un kad laiks celt trauksmi un labot situāciju?

Disciplīna ir sarežģīta zinātne?

– Starp citu, prasme noturēt uzmanību, pabeigt darbu līdz galam un klausīt skolotāju, pašam nenovēršot uzmanību un netraucējot citiem, tās ir ļoti svarīgas iemaņas, ko sauc par disciplīnu un ko bērnam jāapgūst līdz viņš iestājas skolā, – apgalvoja mūsu sarunu biedre. – Un tas nebūt nav arhaisks jēdziens. Manuprāt, tagad bērniem ir pārāk daudz brīvības, ko viņi neprot izmantot, un kas negatīvi ietekmē viņu mācības. Skolnieki viekārši pārtrauc skolotāju, nenoklausoties līdz galam, aizmirst, ka izglītošana klasē ir grupas, nevis individuāls darbs, un, ja tev kaut kas ir iešāvies prātā, pilnīgi nav obligāti, ka visiem pārējiem tas ir interesanti. Skolai ir atņēmuši ļoti svarīgu funkciju – disciplinēšanas funkciju. Skolotājam nav sviru, kā noturēt klasi grožos. Manas skološanās laikā skolotāja sita izglītojamiem ar lineālu pa pirkstiem. Tagad šo skolotāju iesūdzētu tiesā. Bērniem ir tiesības un brīvība, bet aizmirsa par pienākumiem, piemēram, stundā netraucēt citiem.

Lielais Pitagors atvēra savu skolu 60 gadu vecumā. Un pirmos piecus gadus pieaugušiem cilvēkiem stundās bija jāklusē un jāklausās skolotāju, jo uzskatīja, ka viņi nevarēja neko gudru pateikt skolotājam. Tas, ka tagad skolā bērni uzsāk strīdus-sarunas ar skolotājiem, manuprāt, nav progress, bet gan regress, kas kaitē simtprocentīgai materiāla uztverei. Gribi apspriesties – atnāc uz konsultāciju, bet netraucē tiem, kas grib mācīties. Nesaprati? – noklausies līdz galam, nepārtraucot, varbūt pēc tam tev arī nebūs jautājumu. Saprotiet, es ļoti atbalstu jautājumus par lietas būtību, bet esmu kategoriski pret tukšu pļāpāšanu stundās.

Pēc šī brīža noteikumiem, izglītojamo, kurš mācās uz divniekiem-trijniekiem, nedrīkst atstāt skolā uz otru gadu vai pārcelt viņu uz speciālo skolu. Un tas bērnu atslābina, viņš stundā atļaujas atpūsties un pat nemēģina pievērst savas domas skolotāja paskaidrojumiem. Un kāpēc, ja viss ir zināms uz priekšu: pat ar sliktām atzīmēm viņš vienalga būs nākošajā klasē! Un kāpēc ierobežot savu vēlmi tieši stundā uzkāpt uz sola, jo speciālā skola viņam tāpat nedraud! Turklāt ir dati, kas liecina, ja klasē ir vairāk par vienu bērnu ar uzvedības problēmām (viņs pārtrauc skolotājus, skraida pa klasi utt.), tad klases sekmju līmenis krīt aptuveni par 15%. Ja būs tādi divi bērni – sekmes krīt par 25%, ja trīs – pat par 40%. Jūs tikai padomājiet par šo ciparu! Starp citu, pēdējos piecos gados, kopš es savā skola vadu dažādus kursus, katrā grupā bija, kā minimums, trīs bērni, kas nespēja adekvāti uzvesties atbilstoši vecumam. Būtībā viņiem vajadzīga speciālā skola, nevis kursi.

Izglītības līmenis

– Daudzi vecāki uzskata, ka viņu bērna sliktu sekmju iemesls – mācību programma ir kļuvusi daudz grūtāka un vidusskolā izglītojamiem māca tos mācību priekšmetus, ko agrāk pasniedz tikai augstskolās. Tas patiešām tā ir?

– Viss ir tieši pretēji! Mūsdienu skolas programma ir kļuvusi daudz vieglāka, no tās izņēma daudzus grūtus mācību priekšmetus, kā arī tēmas, kas rada izglītošanā grūtības, piemēram, mūsdienu izglītojamie vairs nemācās integrāļus... Dzīvē tie var arī nenoderēt, bet domāšanas procesus un loģiku labi attīsta. Tāds smadzeņu trenažieris. Bet, ja no programmas kaut ko izņem, tad mācību priekšmeta loģikas saprašanā sākas grūtības. Tādejādi atvieglota izglītības programma ir radījusi kaitējumu daudzās jomās... No otras puses, mūsdienu izglītojamiem ir vairāk stundu ir uz svešvalodu mācīšanas stundu rēķina.

Vēl es gribētu pievērst uzmanību uzdevumiem un izglītojamo zināšanu pārbaudes testiem. Pirmkārt, es neatbalstu testus kā tādus, jo tie neattīsta runu, nemāca argumentēt savu viedokli, vispārināt, novāc pamatojumu, turklāt ir pietiekami liela iespēja, ka izglītojamais vienkārši atminēs pareizo atbildi! Otrkārt, testa jautājumi, manuprāt ir pietiekami neloģiski. Tie bieži ir paredzēti tam, lai bērns censtos iegaumēt visas sīkākās detaļas, nevis prastu vispārināt, saprast teksta būtību un izdarītu secinājumus. Piemēram, lai saprastu, cik labi bērns ir apguvis pasaku par Karlsonu, testā viņam uzdod jautājumu par to, “kā sauca Gunillas suni”. Turklāt, Gunilla ir pasakas nenozīmīgs personāžs, kā arī suņa vārds nav svarīgs galveno pasakas momentu izpratnei! Tomēr, bērniem jāzina suņa vārds, pretējā gadījumā uzskata, ka viņi nav apguvuši mācību materiālu. Rezultātā, bērniem liek truli mācīties tekstus gandrīz no galvas, nevis atstāstīt. Ja viņi neprot izvēlēties galveno tekstā, vispārināt (viena no augstākajām domāšanas iemaņām), pastāstīt par to saviem vārdiem, ja viņi neprot kaut ko izdomāt (uzrakstīt sacerējumu), tad viņu liktenis būt par izpildītājiem, nevis līderiem.

Diemžēl, vienīgais, kas patiešām ir jāzina no galvas – reizrēķina un dalīšanas tabula, daži skolotāji pat neuzdod iemācīties no galvas, saka, jo kalkulatoru laikmetā tas nav nepieciešams. Es tam nepiekrītu! Es vispār esmu pret mūsdienu tehnikas izmantošanu mācībās. Vakar redzēju fotoattēlu, kur pie skolas tāfeles ir redzams skolotājs, bet blakus pirmklasnieki ar mobilajiem telefoniem rokās. Un paraksts “pirmā klase pieraksta mājas uzdevumus”. Diemžēl, tas nav fotojoks, daudzi izglītojamie, turklāt, ne tikai pirmo klašu, tādejādi “pieraksta” mājas uzdevumus. Starp citu, kad bērns patiešām pieraksta uzdevumu dienasgrāmatā, nevis to fotografē, viņš līdztekus domā, mācās ierakstīt burtus rāmītī, norakstīt no tāfeles, neizlaižot vārdus utt. Šīs iemaņas ir izglītošanas procesa pamats, un ir svarīgas domāšanai. Nevajag tās atcelt!

Izglītošanas sistēma ir bizness!

– Par bērna sliktu sekmju iemesliem skolā mēs jau runājām. Pāriesim pie darbībām. Sliktu sekmju gadījumā vecāki bērnam nolīgst repetitoru un pēc dažiem datiem, 80% Latvijas izglītojamo ir repetitors. Sakiet, lūdzu, vai ir vērts par repetitoru nolīgt skolotāju, kurš pasniedz šo pašu mācību priekšmetu bērna skolā?

– Nekādā gadījumā! Ja skolotājs nevar skolā pasniegt informāciju, no tādas nebūs jēgas arī mājas kārtības izglītošanā? Tas ir tāpat kā ar ārstu, labs ārsts nevar slikti veikt operāciju pat ja pacients viņam par to nav iedevis kukuli. Viņš vai nu prot operēt, vai neprot, un naudai nav nekādas nozīmes attiecībā pret šo faktu! Tāpat arī ar skolotāju, viņš vai nu prot paskaidrot, vai neprot! Turklāt tagad daudzi skolotāji ir pārvērtuši savu darbu par biznesu. Viņi lasa sava mācību priekšmeta lekcijas (nevis vada stundu), un pēc tam bērniem liek noprast, ja kāds nav sapratis mācību materiālu, tad viņam ir viens veids – nolīgt skolotāju kā repetitoru. Es pati ar to saskāros ne vienu vien reizi! Turklāt godīga repetitora uzdevums ir izveidot domāšanas procesu. Un viņš var to izdarīt kā skolotājs, kuram vesela klase saprot mācību priekšmetu, vai arī viņš to nevar.

Par repetitoru

– Kā saprast, cik labs vai slikts ir repetitors, kurš pašlaik nodarbojas ar tavu bērnu?

– Labam repetitoram, pirmkārt, jānoskaidro, cik daudz bērns saprot, teiksim, matemātiku, un kur viņam trūkst zināšanu. Ja bērns-piektklasnieks nesaprot matemātiku jau no otrās klases, tad metodiski ir jāņem visas tēmas un tās jāskaidro. Bet parasti notiek tādejādi: pēc trīs nedēļām pēc nodarbību sākuma ar repetitoru, vecāki sāk sašust: „Mēs maksājam repetitoram tādu naudu, bet bērna atzīmes ir sliktas. Tātad repetitors haltūrē!”. Šīs pretenzijas izsaka repetitoram un viņš, lai nezaudētu klientu, sāk ar bērnu pildīt viņa mājasdarbus. Par pareizu mājas uzdevumu izpildīšanu bērns saņem labu atzīmi, un visi ir apmierināti. Un tas bērnam nemāca domāt, un tā arī nepapildina zināšanas tur, kur viņam ir bijuši trūkumi. To, kurš ar bērnu pilda mājasdarbus, sauc par “kruķi”, nevis repetitoru! Nevienam nepatīk kruķi, bet daudzi jau vienkārši nevar bez tiem apieties.

No otras puse, nepareiza ir arī situācija, kad repetitors gadiem māca bērnu. Tad var domāt, ka viņš vienkārši velk naudu no vecākiem, un neieliek izlaisto zināšanu ķieģelīti bērna galvā. Pēc idejas, pusgada laikā patiešām var izveidot domāšanu un aizpildīt zināšanu trūkumus. Gribat zināt, kā jānotiek repetitora darbam? Vēl pirms stundas bērnam pašam jāatver mācību prieksmeta burtnīca un jāsāk kaut ko darīt, lai pats sev noskaidrotu, kādas tieši zināšanas viņam trūkst. Kad repetitors atnāk, viņam sākumā ar bērnu jāveic kustību rosmi, lai izglītojamā smadzenes saņemtu vairāk skābekļa, pēc tam notiek pati stunda, kurai noteikti jāveidzas ar tā uzdevuma risināšanu, kura risināšanas algoritmu bērns nav līdz galam sapratis.

– Vai var nolīgt studentu repetitora lomai? Viņu samaksa ir zemāka nekā pieredzējušiem skolotājiem ...

– Bieži vien studentiem vēl nepiemīt pasniegšanas pieredeze, un viņi neprot labi paskaidrot.

– Kā labāk rīkoties, ja gribi, lai tavs bērns iemācītos, teiksim, angļu valodu. Vai nolīgt skolotāju, kurš viņam skaidros gramatikas likumus, vārdu uzbūvi utt., vai labāk nolīgt valodas pratēju, kurš, neko neskaidrojot, runās ar izglītojamo tikai angļu valodā?

– Es neiesaku par repetitoru nolīgt vienkārši valodas pratēju, ja viņam nav atbilstošas izglītības. Repetitoram jāzina, kā paskaidrot priekšmetu. Lūk, jūs esat krievu valodas pratējs. Jūs varēsiet iemācīt šo valodu ārzemniekam? Pamēģiniet!

Uzmanību, jaunāko klašu izglītojamo vecāki!

– Un pēdējais, lai pabeigtu repetitora tēmu. Ja bērnam sākumskolā vajadzīgs repetitors, tad bērnam visticamāk nav izveidoti izglītošanai nepieciešamie procesi. Var būt dažādi iemesli. 7-10 gadu vecumā visi veselie bērni, ja viņiem nav attīstības problēmu, pilnībā spēj “pavilkt” mācības. Ja tā nav, jāpārbauda bērna uzmanības saglabāšanas noturība, uzmanības pārslēgšanas ātrums un daži citi aspekti, kurus līdz 10 gadiem var koriģēt pie attīstības speciālistiem.

Kā attīstīt interesi par izglītošanos?

– Ko var darīt vecāki, lai paaugstinātu savu bērnu spēju uztvert mācību materiālu?

– Turklāt, vecākam no pašas bērnības jāliek savam bērnam pašam pildīt uzdevumus, viņam vēl arī jāpaskaidro savam dēlam un meitai, kāpēc ir jāmācās to vai citu mācību priekšmetu, kādā sfērā tas var noderēt. Piemēram, meitenes mamma var pateikt viņai, ka ķīmijas zināšanas palīdzēs saprast kosmētikas sastāvu un saprast, vai ir vērts maksāt par dārgu krēmu, vai arī tā sastāvā ir tikai lēts glicerīns. Jaunāko klašu izglītojamiem var pastāstīt, ka matemātikas zināšanas palīdzes ātri saskaitīt, kādam saldējuma daudzumam viņiem pietiks kabatas naudas.

Vēl ļoti svarīgi ir iemācīt bērnus ātri lasīt, jo tikai šajā gadīgumā galvā rodas attēls – tāds pats kā skatoties animācijas filmu. Un, ja attēli ātri nomainīs viens otru, tad interese par lasīšanu neapdzisīs. Attīstīt lasīšanas ātrumu var ar dažādiem paņēmieniem, un pats elementārākais – lasīt pēc iespējas biežāk. Un, lūk, tur ir tas āķis, daudziem bērniem, kamēr viņi lēni lasa, grāmatu lasīšana liekas garlaicīga. Šajā gadījumā es iesaku vecākiem dot bērniem grāmatas nevis no skolas programmas, bet gan tās, kas ir interesantas viņiem pašiem, par ja šīs grāmatas liksies “dumjas”. Svarīgi ir vienkārsi attīstīt lasīšanas ātrumu, un pēc tam jau ķerties pie “gudru” grāmatu lasīšanas. Pastāstīšu par savu dēlu. Mana masīca savulaik ieteica iedot dēlam-pusaudzim izlasīt Remarku, jo tur ir seksa ainas. Remarka grāmatas nav par to, bet dēlu nenācās piespiest lasīt, rezultātā viņš izlasīja ne vienu vien grāmatu un vienlaicīgi paātrināja savas ātras lasīšanas iemaņas, un iepazinās ar labu literatūru.

Psihologs mums palīdzēs?

– Nedaudz augstāk jūs teicāt, ka daudziem bērniem ir problēmas ar mācībām viņu neuzmanības un uzvesties neprasmes dēļ. Jā, arī vecāki bieži sūdzas, ka viņu bērni ar katru gadu arvien biežāk ir agresīvi viens pret otru utt. Lai gan katrā Rīgas skolā ir savs psihologs, vecāki neredz viņa darba jēgu. Tā iemesls ir skolas psihologu neprofesionālisms vai kas cits?

– Teikšu tā: Latvijā patiešām nav daudz labu psihologu. Vēl jo vairāk – skolas, kuru specializācija ir “sociālā psiholoģija». Bet, lūk, pieredzējušu klīnisko psihologu ir daudz vairāk, bet pie viņiem jau vēršas gadīgumā, ja ir nopietna problēma.

Skolas psihologs ne vienmēr var risināt ar attīstību, hiperaktivitāti, ar smadzeņu skābekļa badu utt. saistītu problēmu. Lūk, skatieties, pieņemsim, jums ļoti stipri sāp zobs, un kad jums kaut ko prasa, jūs atbildēsiet aizkaitinātā tonī. Tādas uzvedības iemesls nav jūsu neaudzinātībā, bet jūsu sāpošais zobs. Un labot vajag nevis jūsu uzvedību, bet slimo zobu! Tāpat arī ar bērniem. Daudziem bērniem ir citas tīri fizioloģiskas problēmas, kas ietekmē viņu uzvedību.

Diemžēl, daudzi tēti un mammas, cik spēj aizstāv savas nezināšanas tiesības un kategoriski atsakās meklēt iemeslu, kāpēc bērnam sākumskolā ir vajadzīgs repetitors.

Novēlu visiem vecākiem saprast, ja jūs bērnam iemācīsiet mācīties, tad izglītošanu skolā jūs uztversiet mierīgi. Vēlu veiksmi!

MK-Lat 21.09.2016.