Frānsiss Bēkons saka: “Dažas grāmatas jāpamēģina, dažas jānorij, tikai dažas – jāsakošļā un jāizrunā”. Tomēr mēs esam pieraduši vai nu “sakošļāt” visas grāmatas, pat ja neesam pārliecināti, ka tās mums ir vajadzīgas, un mēs spējam tās sagremot, vai, tieši pretēji, pat nepieskaroties četriem sējumiem, saprotam, ka process ieilgs. Daudzi cilvēki grib lasīt vairāk un ātrāk, bet daži var, turklāt pie liela ātruma neizbēgami krīt lasīšanas kvalitāte… Vai tas tā ir un vai ir jābūt superspējām, lai lasītu piecas-sešas reizes vairāk tajā pašā laikā? Kādi ir lēnas lasīšanas iemesli un kādi ir iespējamie paātrinājuma veidi.

Lando jau sešpadsmit gadus organizē ātras lasīšanas programmu 8-12-gadīgiem skolniekiem. Galvenais ātras lasīšanas mērķis – attīstīt uzmanību un iemācīt izglītojamo saprast 2-3 vārdus vienā teksta fiksācijas reizē. Jaunākie bērni veic pāreju no lasīšanas pa zilbēm uz vārdu lasīšanu. Tas ir svarīgi, jo lasīšanas ātrums ir tieši saistīts ar saprašanu. Burtam vai vārdam pašam par sevi nav jēgas, tāpēc tie, kas lēni lasa, nevar uztvert teksta jēgu, un bieži nevar atstāstīt izlasīto.
Zinātnieki sen jau noteikuši lasīšanas ātruma saikni ar saprašanu. Tie, kas lasa lēni, bieži iestieg tekstā, putrojas detaļās un nevar saprast galveno domu, tas ir, to, kāpēc autors ir uzrakstījis šo tekstu. Tie, kas lasa ātri un saprot vismaz vārdus, nemaz nerunājot par vārdu savienojumiem, var izsekot autora domai un saprot, ka visi piemēri un detaļas tekstā ir pasniegtas, lai paskaidrotu galveno domu.